Novērtējot visas trīs ASV prezidenta kandidātu debates, jāsecina, ka Eiropai vajadzētu turēt visus četrus īkšķus, lai vēlēšanās uzvarētu Baraks Obama.
Pirmkārt jāsecina, ka Eiropai debatēs tikusi piešķirta niecīga loma. Ja Izraēla tika pieminēta 34 reizes, Ķīna 32 un Pakistāna, Sīrija, Irāka pāri par 20 reizēm, tad Obama Eiropu pieminēja tikai vienu reizi, bet Romnijs Eiropu atcerējās veselas divas reizes. Vienreiz kā Irānas sankciju atbalstītāju, bet otrreiz izceļot Spāniju kā antivaroni un pasakot, ka nevēloties iet pa to pašu taku kā tās valdība, ar to domājot, ka Spānijas izdevumi valsts vajadzībām aprij nesamērīgi daudz budžeta līdzekļu. Šādā kontekstā, iespējams, ir pat labāk, ka par mums tika runāts tik maz.
Domājams, ka Eiropa Romnijam šķiet kā Ačgārnija, kur valsts līdzekļi tiek izsaimniekoti tādām lietām kā bezdarbnieku pabalsti, subsidēta veselības aprūpe un pensijas. Kādas privātas sarunas laikā ar republikāņu atbalstītājiem Mits Romnijs izteicās, ka, viņaprāt, 47% amerikāņu ir liekēži. Te var nojaust, kādās domās viņš ir par Eiropas «izšķērdīgo» pabalstu politiku. Šādu valsts atbalsta funkciju ziņā Eiropai tomēr ir daudz vairāk kopīga ar Demokrātu partiju un viņu līderi Obamu.
Tālāk jāatzīmē, ka īpaši pēdējo debašu gaitā spilgti izpaudās kandidātu ārpolitiskās pieredzes atšķirības. Kamēr Obama vairākas reizes neaizmirsa pieminēt, ka viņš ir militāro spēku virspavēlnieks, un mācēja sevi pasniegt kā valstsvīrs, Romnijs bieži izskatījās pēc skolnieka, kas iemācījies savu sakāmo no galvas un tagad to rātni atskaita. «Sēdies, Mit! Pieci,» tā ik pa laikam varētu ieminēties debašu vadītājs. Romnijs piedevām vairākas reizes nepiedodami pārteicās, Irāku sajaucot ar Irānu un Ananu sajaucot ar Asadu. Vai šāds Amerikas prezidents varētu būt vēlams jebkuram no sabiedrotajiem?
Vietā bija arī Obamas ironija par Krieviju kā par ASV ienaidnieku numur viens, kā to iepriekš bija apzīmējis Romnijs. Lai arī ASV un Krievija joprojām ir pretējās frontēs, tomēr nav vērts rakt ārā kara cirvi. Veiksmīgākā stratēģija līdz šim izrādījusies risināt domstarpības diplomātiskā ceļā, un pie tā pieder arī Krievijas nenostādīšana galvenā ienaidnieka lomā pat tad, ja tas tā ir. Romnija mazās pieredzes dēļ Rietumiem varētu pasliktināties attiecības ar Krieviju, un Eiropa, būdama tiešais kaimiņš, nav ieinteresēta šādās nekontrolētās izmaiņās. Romnijs ar saviem plāniem par Krieviju un Irānu atgādina smagās tupelēs autu zemnieku lāčojam pa trauslu starptautisko attiecību parketu.
ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa vēl lieku reizi pasvītroja Eiropas sarūkošo ģeopolitisko lomu pasaulē, tāpēc labas attiecības ar amerikāņiem ir jo svarīgākas. Romnija nekompetence ārpolitikā varētu izraisīt nesaskaņas jau tā čerkstošajā rietumvalstu simfonijā vai pat novest līdz militāram konfliktam, kur sava nodeva, protams, būtu jāmaksā arī Eiropai. Kaut pēdējo četru gadu laikā tapis skaidrs, ka Obama nevar staigāt pa ūdens virsmu, Eiropai viņš neapšaubāmi ir labākā kārts.