NATO samits Čikāgā ir ļoti nozīmīgs notikums globālajā drošības jomā. Protams, viens no vissvarīgākajiem lēmumiem skar Afganistānu un šīs valsts nākotni pēc 2014. gada, kad NATO izvedīs lielāko daļu karavīru un uzticēs drošības jautājumus pašiem afgāņiem. Tas nenozīmē, ka Afganistānā nepaliks NATO valstu karavīri, taču to uzdevums būs vairāk fokusēts uz apmācību, ne kaujas operācijām. Pēc 2014. gada būtiski samazināsies arī Latvijas kontingenta skaitliskais sastāvs šajā valsti. NBS vadībai būs jākoriģē bruņoto spēku sagatavošana, jo starptautisko operāciju intensitāte mūsu karavīriem būtiski samazināsies.
Pozitīvi, ka Baltijas Air Policing misija pagarināta arī pēc 2014. gada. Domāju, sabiedrotie sagaida, ka Baltijas valstis, arī Latvija, palielinās savu ieguldījumu šīs NATO misijas atbalsta funkciju nodrošināšanā, jo tas ir lētāk, nekā pašiem veidot savu Gaisa spēku kapacitāti.
NATO kontekstā Baltijas valstu Air Policing misija ir labs NATO Gudrās aizsardzības koncepcijas piemērs, kur trijām Baltijas valstīm nav nepieciešams tērēt milzīgus resursus iznīcinātāju iegādei un uzturēšanai, pilotu apmācībai. Gudras aizsardzības iniciatīva ir veids, kā saglabāt NATO militārās spējas būtiski ierobežota valsts aizsardzības finansējuma ietvaros. Tomēr, vai šādos apstākļos var runāt par militāro spēju līmeņa saglabāšanu līmenī. Latvijas piemērs ar vienu no viszemākajiem aizsardzības budžetiem NATO rāda, ka mēs nevaram nopietni runāt par NBS kā par efektīvu militāru organizāciju.
Var uzskatīt, ka samitā maz uzmanības pievērsts alianses paplašināšanās virzienā?
Pašreiz ASV daļa ir 75% no visa NATO budžeta. ASV nodrošina ļoti lielu stratēģisko militāro spēju daudzumu, kāda nav citām valstīm. Uzņemot jaunas valstis, kuru lielākajai daļai ir ierobežotas militārās spējas, vajadzīga skaidrība, vai šo valstu, kas iestājas NATO, lai saņemtu drošības garantijas, iedzīvotājiem un politiskajai vadībai ir politiskā griba investēt savas valsts aizsardzībā. Vai šīs valstis parāda, ka, neskatoties uz nelieliem izmēriem, mazām armijām, nelielām kaujas spējām, tās rūpējas par aizsardzību. Tas nav jautājums tikai par naudu. Nav runa, vai Latvijas budžets ir 100 miljoni vai 200 miljoni, jo kopējo militāro izdevumu īpatsvars ir niecīgs. Piemēram, pērn tika sasniegti jauni rekordi - tēriņos aizsardzības sfērā - 1,7 triljoni dolāru. Tas ir jauns rekords pasaulē. ASV pieder lielākais procents no šiem līdzekļiem. Līdz ar to jautājuma būtība ir politiskajā gribā uzturēt 2% no iekšzemes kopprodukta. Tā ir NATO noteiktā robeža, kas valstij jāpilda. Runājot par Latviju - esam ieslīguši pašapmierinātībā.
Kas ir ieslīdējis pašapmierinātībā?
Sabiedrība kopumā un cilvēki, kas atbildīgi par šo sfēru. Bieži dzirdēts, ka ir kaut kāds NATO, kas palīdzēs. Atvainojiet - mēs esam NATO! Kāpēc vienai, divām vai trim valstīm jāuzņemas 95% no visiem izdevumiem, no visām kaujas spējām. Viņiem jāpaskaidro saviem iedzīvotājiem, kāpēc jātērē militārā sfērā milzīgi līdzekļi un jāaizstāv valstis, kuras negrib rūpēties par savu drošību. Atkārtošos - tas nav jautājums par naudu, bet politisko gribu. Summa, ko tērējam, ir niecīga. Aptuveni 40 miljonu gadā - tas ir viens moderns iznīcinātājs, uzpildīts ar degvielu. Globālā līmenī mūsu spējas nav lielas, tās objektīvi nevar būt lielas - to nosaka iedzīvotāju skaits. Bet augstākajā līmenī - prezidentam, Saeimai, valdībai - vajadzētu uzturēt aizsardzības budžetu vismaz 1,5% līmenī.
Kāpēc Eiropā ir nepietiekama interese par aizsardzību?
Eiropa XX gadsimtā ir cietusi no diviem postošiem pasaules kariem. Cilvēki atraduši no militārisma un uzskata, ka tikai ar soft power var atrisināt visus jautājumus. Jāņem vērā, ka ASV ar Maršala plānu, ar aukstā kara situāciju, kas bija Eiropā no 1945. līdz 1991. gadam, nodrošināja Eiropas drošību.
Un labi dzīvoja?
Kā teica senie romieši - gribi mieru, gatavojies karam - investē aizsardzībā un pievērs uzmanību drošībai. Otrkārt, kas nebaro savu armiju, baro svešu. Pierādījies, ka tie, kas aizraujas tikai ar ekonomiku un neinvestē šīs ekonomikas aizsardzībā, tieši militārajās spējās, agri vai vēlu nonāk problēmās. Vēl nopietns faktors - pirmo reizi Āzija, pateicoties Ķīnai, ilgā laika posmā pārspējusi Eiropu militārajos izdevumos. Pārejās valstis - Latīņamerikā, Āzijā, arābu valstis - investē aizsardzībā. Ja Eiropa pazaudēs varas militāro komponentu, riskēs nonākt situācijā, ka arī politiski vairs nebūs tik ietekmīga.
Atgriežamies pie Latvijas.
Mums ir vairāki bīstami mīti. Pirmais, uzskatām, ka mums kāds ir parādā. Visu laiku esam cietuši, un citiem pienākums palīdzēt. Tas ir bīstamas mīts, nevienam nav šāda pienākuma. Ja paši neesam gatavi sevi aizstāvēt ar to minimumu, kas mums ir. Un neesam parādījuši attieksmi pret savu valsti, ka esam gatavi to aizstāvēt. Tas nozīmē investīcijas savos karavīros. Otrais mīts - pastāv mistisks NATO, kas noteikti palīdzēs. Mēs esam NATO, un, ja visas valstis domās, kā mēs, tad aliansei nav nākotnes.