Tieši eiro izmantojošo valstu savienības jeb eirozonas parādu krīzes dēļ pēdējā laikā Francijas un Vācijas attiecības jeb tā sauktais Eiropas dzinējs mazliet buksē, jo abas valstis bieži vien tikai pēc asām diskusijām un sekojošas savstarpējas piekāpšanās spēj panākt vienošanos par jautājumiem, kas ir akūti svarīgi visam blokam.
Tajā pašā laikā citas ES dalībvalstis nereti apgalvo, ka franči un vācieši rīkojas neefektīvi, bet tad, kad Berlīne un Parīze nāk klajā ar iniciatīvām, sākas kurnēšana, ka abas lielvalstis uzspiež savu viedokli.
Vācieši negribēja glābt
Pirms aptuveni gada Grieķija nāca klajā ar pēkšņu atzīšanos, ka tā no ES ir slēpusi savu patieso finanšu stāvokli un ir nonākusi bezdibeņa malā, tādēļ ar savā ziņā nodurtu galvu bija spiesta lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību. Grieķijas problēmas varēja radīt pamatīgas nepatikšanas Eiropas vienotās valūtas projektam, tādēļ pārējām 26 ES dalībvalstīm vajadzēja steidzami mēģināt vienoties, kādu palīdzību sniegt izšķērdīgajām Atēnām.
Šajā procesā aktīvu vadību uzņēmās godkārīgais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kurš uzstāja, ka blokam ir jāpalīdz nepatikšanās nonākušajai «nepaklausīgajai māsai» Grieķijai. Tomēr ne pārāk lielu vēlmi iesaistīties Grieķijas glābšanā izrādīja Eiropas lielākā ekonomika Vācija, kura pati tikai nesen bija sākusi veiksmīgu atveseļošanos no lielākās lejupslīdes pēckara periodā.
Vācijas kancleres Angelas Merkeles piesardzība un tūlītēja nesteigšanās palīgā uz bankrota sliekšņa stāvošajai Grieķijai bija saistīta ar sabiedrības viedokli pašā Vācijā. Vairākums vāciešu, zinot, ka tieši viņu valsts būtu lielākā naudas devēja, nevēlējās kļūt par glābējiem valstij, kura savas neapdomības pēc ir nokļuvusi dziļos parādos.
Pērn maijā Vācijas parlaments ļoti negribīgi nobalsoja par atbalsta sniegšanu Grieķijai pēc tam, kad pārējās dalībvalstis ar Franciju priekšgalā bija pārliecinājušas Berlīni, ka tas nepieciešams, lai neapdraudētu visas eirozonas stabilitāti.
Nopeļ iniciatīvas
Kopš Grieķijas problēmu sākuma, kam sekoja arī eirozonas valstu steigšanās palīgā Īrijai, N. Sarkozī un A. Merkele nav bijuši tuvākie draugi, tomēr ir apzinājušies, ka tieši no viņu vadītajām valstīm ir atkarīgs, cik spēcīga Eiropa izies no krīzes.
Tādēļ abi politiķi pēdējos mēnešos izrādījuši viņiem netipisku saticību un nākuši klajā ar virkni piedāvājumu eirozonas stabilizācijai, radot cerību, ka Eiropas dzinējs atkal uzņem apgriezienus.
Pagājušajā nedēļā pēc ilgām un saspringtām diskusijām eirozonas finanšu ministri vienojās atbalstīt A. Merkeles ideju par pastāvīgā eirozonas glābšanas fonda izveidi. 500 miljardu eiro (351,4 miljardi latu) vērtais Eiropas stabilitātes mehānisms no 2013. gada 1. janvāra aizstās pērn radīto Eiropas Finanšu stabilitātes fondu un būs daļa no eirozonas parādu krīzes risināšanas pasākumu paketes, par kuru Eiropas valstu līderi cer vienoties marta beigās paredzētajā ES galotņu sanāksmē Briselē.
Tomēr līdz samitam var būt problēmas vienoties par vēl vienu Parīzes un Berlīnes piedāvātu krīzes risināšanas pasākumu - Konkurētspējas paktu -, kas paredz 17 eirozonas valstīs paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 67 gadiem, atcelt automātisko atalgojuma paaugstināšanos saistībā ar inflāciju, saskaņot atsevišķus nodokļus un ievērot stingru budžeta disciplīnu, raksta Der Spiegel.
Vairākums eirozonas valstu jau izteikušas pretenzijas par ierosinājumu, jo ir pret pensionēšanās vecuma paaugstināšanu un nodokļu harmonizāciju, savukārt pārējās ES dalībvalstis uzskata, ka tādējādi tiek pastumtas sāņus un notiek mēģinājums radīt divu ātrumu savienību.