Pieaugušie gan nezin kāpēc ne vienmēr bija pierunājami doties uz upi vai jūru. Viņiem katru reizi atradās kādas citas neatliekamas nodarbošanās, piemēram, ravēšana vai sauļošanās, kuras nezin kāpēc nevarēja atlikt tāda svarīga mērķa labad. Vēl aizvien ļoti labi atceros sava bērnudārza āra baseinu no akmens. Tas bija tik sekls, ka tajā varēja tikai plunčāties. Mani nekādi nevarēja dabūt ārā no ūdens. Dienas beigās mamma veda mājās nosalušu un zilām lūpām.
Pirmie mēģinājumi atraut kājas no zemes un noturēties virs ūdens bija pie mūsu mazdārziņa netālu esošajā upē. Sākumā es peldēju suniski. Nesen izlasīju, ka šī stila rašanās tiek skaidrota ar instinktīvu vēlmi izkāpt no ūdens. Tādas vēlmes man pavisam noteikti nebija, vienkārši kā tajā slavenajā Jāņa Jaunsudrabiņa teicienā: «Kā es māku, tā maunu.» Skolas laikā pirmajās klasītēs mums bija jāiet uz baseinu mācīties peldēt. Apguvu vairākas noderīgas iemaņas, tomēr mana sportistes karjera beidzās tā arī nesākusies. Līdz galam neizžāvēti mati piespieda peldēšanos baseinā nomainīt pret gulēšanu gultā un ārstēšanos. Pēc kāda laika no baseina tika izlaists ūdens un ielaists tirgus ar visām tā mantām.
Tomēr vasarās vēl aizvien nav nekā labāka par peldēšanos. Debesis, jūra, mākoņi. Vēl paķert līdzi kādu paziņu - lai drošāk un jautrāk. «Rītausmā jau es biju ūdenī [..], kurā ieniru, ķepurojos līdz pagurumam, lai nomazgātu visas ēnas un Parīzes putekļus,» grāmatā par skumjām rakstīja Fransuāza Sagāna. Vārdu «rītausma» var aizvietot ar jebkuru citu diennakts laiku, bet «Parīze» - ar jebkuru citu pilsētu. «Es atlaidos smiltīs, ņēmu tās saujā, ļāvu slīdēt caur pirkstiem kā dzeltenīgai, maigai straumei.» Kāds labs salikums! Tāds pats kā pelde piemājas dīķī, kura ūdenī spēlējas saule un patīkami žilbina acis.
Tomēr man šķiet, ka ūdeni nedrīkst iemīlēt. Tajā nevar mesties ar galvu iekšā, ļaujoties tā valdzinājumam. Tajā nedrīkst lēkt - pat pazīstamās ūdenstilpēs, jo to dzīles mēdz sagādāt nepatīkamus pārsteigumus. Ar ūdeni ir jāsadraudzējas. Jāzina tā gaišās un tumšās (dziļās un straujās) puses un tās jāpieņem. Lai saprastu ūdens spēku, pietiek pastāvēt Daugavā un izjust, kā straume tevi nes prom pret paša gribu, lai arī kā tu censtos nostāvēt uz vietas. Vēl viena lieta, ko esmu ļoti labi iegaumējusi no bērnības - nejokot, saucot: «Palīgā! Palīgā!»
Rakstot atcerējos angļu sakāmvārdu: «Tas, kuram nolemtas karātavas, nekad nenoslīks.» Tomēr likteni nevajag izaicināt. Ūdens nemīl pārdrošos un iereibušos, kuriem jūra ir līdz ceļiem. Kā zināms, noslīkt var arī peļķē.