Tieši tādi teksti un nostāja plivinās gaisā teju pēc katra Latvijā notikušā konkursa. Vai nu arī: tiesnesi (lasi - žūriju) ziepēs! Šodien, rīt, aizparīt un gan jau arī turpmākos mēnešus (bet gadījumā, ja šī nav kārtējā Rīgas domes PR akcija, kad pēc veiksmīga konkursa projekts nogulst arhīva plauktā, bet tiešām rezultātā būs iespēja ieraudzīt reālu celtni, tad pat vairākus gadus) centrālais sarunu objekts būs Latvijas nacionālā mākslas muzeja piebūves konkursā uzvarējušie un neuzvarējušie darbi.
Ja nu šķēpu laušanas ikdienā liekas par maz, tad šoreiz «kritiķiem» ir īsta medusmaize. Kā nekā piebūve kultūrvēsturiski izcilai ēkai. Par tām vienmēr ikkatram ir savs viedoklis. Pat Da Vinči koda apspēlēto Peija projektēto Luvras stikloto piramīdu ne viens vien kritiķis ierindojis pie pasaules arhitektūras lielākajām neveiksmēm. Tā ka pat uz to skatīties žēl. Tiesa, frančiem ar to skatīšanos vienmēr ir bijušas problēmas. Gijs de Mopasāns esot ik dienu pusdienojis Eifeļtorņa restorānā, jo tā ir vienīgā vieta Parīzē, no kuras neredz to «traģisko laternu».
Nav pat jāskatās pāri robežām, nav jāmeklē līdzības citur. Man tik mīļos (un tēzi, ka arhitektūra ir novērtējama tikai no simts gadus lielas distances, apstiprinošos) vārdus «mums jākaunas no mūsu muzeja ēkas, šī neveiklā un rupjā ihtiozaura. Visa muzeja ēka ir viena rupja kļūda un kā tāda nepelna arī kritikas», Jūlijs Madernieks veltījis tam pašam pilsētas mākslas muzejam. Tieši pirms simts gadiem. Ir mainījušies sarunu objekti. Nostāja palikusi tā pati.
Konkursā uzvarējušo lietuviešu biroja Processoffice darbu jau pieskaitījuši gan pie kapu kultūras, gan mūžīgās uguns memoriāla, gan caurumu, kur pazust Rīgas domes divpadsmit miljoniem. Kā tad tā - iztērēta nauda, bet uzbūvēts nebūs itin nekas... Tad kādai ir jābūt arhitektūrai? Vai tiešām pamanāmai?
Tie, kuri cerēja ar LNMM piebūvi panākt Bilbao efektu (Frenks Gērijs «uzspridzināja» Gugenheima muzeju un Bilbao uzreiz tika iezīmēta pasaules kultūras kartē), viss velti. Nekā tāda. Šis nav spridzeklis. Bet gan askētisks, esošo arhitektūru un parka ainavu respektējošs risinājums. Teju vai uzrakstīju «apjoms», bet pareizāk būtu «bezapjoms». Tiešām nekādu jaunu apjomu nav. Darbs bez ambīcijām. Un reizēm arhitektūrai ir jābūt tieši tādai. Savu ego pietaupot citām aktivitātēm un citiem objektiem.
Ne par arhitektūras, bet vēlēšanu tēmu (un tagad visi par to vien runā) kāds politologs man reiz teica, ka ir divas iespējas. Ja tev patīk esošais, balso par paliekošām vērtībām. Ja nepatīk, balso par pārmaiņām. Man patīk Neimaņa radītā muzeja ēka, tad jau laikam par vērtībām. Taču veicināšanas balvu es dotu pārmaiņām. Tad kā... žūriju ziepēs?