Kopš iepriekšējām Saeimas vēlēšanām ekonomiskās politikas darba kārtība ir bijusi pārblīvēta, diemžēl lielā mērā kā piespiedu reaģēšana uz notikumiem, pār kuriem zaudējām kontroli iepriekšējos gados pieļautu kļūdu dēļ.
Taču pat krīzes tumšākajos brīžos mūsu valsts nebija pilnīgā likteņa varā, šādām noskaņām ļauties neļāva arī starptautisko aizdevēju izvirzītie nosacījumi, kas no valdības ir prasījuši ne tikai budžeta konsolidāciju, bet arī aktīvu rīcību ilgtspējīgas izaugsmes pamatu veidošanai. Arī pašiem «atklājums», ka Eiropas dzīves līmeņa sasniegšana nenotiks automātiski, lika domāt un kustēties ātrāk.
Vērā ņemams mēģinājums izraut iniciatīvu no Fortūnas nagiem un kļūt par sava likteņa noteicējiem bija prioritāro nozaru nosaukšana pēc ekonomikas ministra Arta Kampara iniciatīvas. Neteikšu, ka šī ideja manī radīja nedalītu sajūsmu. Pieturos pie uzskata, ka valdība drīzāk nav nekā ir spējīga labāk par privāto sektoru saskatīt sabiedrības ekonomisko resursu optimālu pielietojumu. Taču saku «drīzāk» nekā «vienmēr». Cilvēki ir iracionāli un pieņem kļūdainus lēmumus, ko dažkārt var novērst varas vertikāle ar tās ievērojamajiem intelektuālajiem un organizatoriskajiem resursiem. Piemēram, jauniešu specialitātes izvēli iepriekšējos gados acīmredzami ir noteicis tas, kādas stratēģijas ir strādājušas pagātnē, nevis tas, kādas varētu strādāt nākotnē. Valstij ir jācenšas ietekmēt viņu izvēli, turklāt nevis pasīvi prognozējot ekonomikas struktūras attīstību, bet arī aktīvi cenšoties to ietekmēt.
Ar šādu aktīvismu nevajag pārspīlēt, jo valsts nav uzņēmums. Lai uzņēmums darbotos sekmīgi, tam jāspecializējas vienā vai nedaudzās jomās. Valstij nav jāsaprot viss, ko dara tās teritorijā strādājošie uzņēmumi, jo valstij jāpieņem lēmumi uzņēmēju vietā, izdomājot, kurus produktus ražot, kā ražot un kur pārdot. Turklāt valsts gūst labumu no risku dalīšanas, ko rada tās teritorijā strādājošo uzņēmumu ģeogrāfiski, cikliski un visādi citādi diversificētie noieta tirgi. Esmu pārliecināts, ka galvenais progresa virzītājs sabiedrībā ir ideju un ietekmes virzība no apakšas uz augšu, nevis otrādi.
Vissvarīgākais, ko jebkura valsts var izdarīt tautsaimniecības attīstības labā, ir spēles noteikumu izstrādāšana, godīgas un brīvas konkurences veicināšana. Viss pārējais ir sekundāri, taču ne mazsvarīgi. Ekonomikai jābūt decentralizētai un daudzveidīgai, taču atsevišķos gadījumos ir vieta arī valsts koordinējošajai lomai. Arī bez valsts iejaukšanās privātā sektora resursi agri vai vēlu veidos pudurus ap atsevišķiem īpaši konkurētspējīgiem produktiem, uzņēmumiem un nozarēm. Valsts šo procesu var paātrināt, tādējādi veicinot straujāku pieredzes uzkrāšanos, efektīvu ražošanas mērogu sasniegšanu, mijiedarbību starp uzņēmumiem, zinātni un izglītību. Prioritāro nozaru noteikšana var paātrināt izaugsmi, taču tikai tad, ja valsts iejaukšanās ekonomikā nekļūst pārāk uzmācīga vai nu dēļ labticīgas, bet pārspīlētas pārliecības par spējām vadīt šos smalkos un komplicētos procesus, vai dēļ valsts varas izmantošanas savtīgās interesēs.
* DnB/Nord bankas ekonomikas eksperts