Groteska un patētisms, mākslotas grimases un aizrautīgi smiekli, ja nu kāds nesmejas par jociņiem «zem jostasvietas», viņš tiek pamudināts ar mēles klakšķiem. Klak-klak-klak, ir jāsmaida par cilvēka zemapziņas tumšākajiem nostūriem, jāierēc par dabiskajām tieksmēm, un tas viss jānosvin ar drūmu jandāliņu, kura vadmotīvs, lai arī kādos treļļos tiktu iekrāsots, noved pie viena un tā paša - šajā renstelē šovakar mēs visi esam kopā, un mums nekas cits neatliek kā būt lepniem par to, izbaudīt.
Mārtins Žaks klīrīgi atšauj mazo pirkstiņu, robusti izsmērētais baltais grims kontrastē ar tumši iekrāsotajiem acu lokiem un tik perfekti izzīmēto sarkano lūpu kontūru, ka jebkura mēmā kino zvaigzne viņu varētu apskaust. Grimases gluži kā no grieķu traģēdijas, pārspīlētas, ekstravagantas, Žaks spēlē izrādi, kuras vēstījumu nedrīkst pārprast, kur nu vēl - līdz galam saprast. Ermoņikas vaid un gārdz, nežēlīgi čīgā, arvien dzenot tempu - uz priekšu, ātrāk, neapstāties, kamēr neesi saļimis uz grīdas. Nospeķotais flīģelis met spokainus atspulgus, kā nevilšs nozieguma aculiecinieks mēmi padodas, kad uz tā taustiņiem tiek izbungota sērīga balāde kā atelpa pēc Danse Macabre. Publika kopā ar Mārtinu pacilāti dzied, ka neeksistē tāda lieta kā grēks, gluži vai lai pasvītrotu visa notiekošā absurdumu, uz skatuves malas tiek uzsēdināts blonds puisēns, kā eņģelis nolaidies šajā cinisma citadelē. Ilggadējā bundzinieka Adriana Hjūdža aizstājējs - tīģerlilijām tikai pirms pāris mēnešiem pievienojies Maiks Pikerings - drūmi šūpojas kā lupatu lelle, tērpts kā sauso likumu pārdzīvot spiests kontrabandists, vālītes cilājas ar atsvešinātu sparu, līdz sasniedz gaismas ātrumu, «neviens nedzird tavas asaras». Kontrabasists Adrians Stouts rezignēti rausta milzīgā instrumenta stīgas, no nekurienes izvelk metāla zāģi, nē, tas netiek izmantots par slepkavības ieroci, tas kliedz un vaimanā, rūgti raud, kamēr drūmā trijotne kārtējo reizi līdz epohālam absurdam noved visnotaļ asarainu stāstiņu... Vai varbūt tomēr cinisku un melnu drāmu?
The Tiger Lillies ir vienlaikus klauni, kas ļauj pasmieties pašiem par sevi, un arī nežēlīgi prokurori, kas sabiedrību noliek aci pret aci ar tās murgiem un bailēm, slēptajām dziņām un noliegtajām iekārēm. Spogulis jau nav vainīgs, ka greizu ģīmi rāda, un The Tiger Lillies ir lakmusa papīrītis, ko var neuztvert nopietni, bet var arī uz mirkli apdomāties, kāpēc ar tādām gavilēm ir jāuztver detalizēta krustā sišanas aina un ar sajūsmu jālec līdzi, kamēr Žaks, šūpojot bizi, dzied par to, ka pēc ne pārāk ilga brīža visi būsim beigti.