Vai esi operas mākslas baudītāja?
Fotoprojekta realizēšanas laikā patiesi sāku interesēties ne tikai par operu, bet arī par klasisko mūziku kā tādu. Vienlaikus arī paši skatītāji, to nezinot, var kļūt par daļu no operā notiekošās dramaturģijas.
Ko šoreiz biji iecerējusi ieraudzīt un atradi, un - vai kaut kas «iekļuva» kamerā arī pārsteiguma kārtā?
Tā kā fotogrāfijas tapa tumsā, man nebija iespējas kontrolēt lietas, kas noritēja ārpus kompozīcijas robežām. Gaisma, skatītāju uzvedība - kaut vai tas, ka kāds operas laikā aizmieg vai sāk aktīvi bildēt uz skatuves notiekošo ar savu kompaktkameru, - vienmēr bija pārsteigums, ko ieraudzīju tikai tad, kad filmiņa tika attīstīta. Man nebija konkrētu ideju, ko vēlos ieraudzīt. Viena no analogās fotogrāfijas burvībām ir pārsteigums un nejaušība.
Ar kādiem tehniskiem izaicinājumiem saskāries?
Lielākais izaicinājums bija novietot uz statīva stāvošo kameru skatītāju pārpildītā zālē, vienlaikus nevienam netraucējot un neaizsedzot skatu uz skatuvi. Pats process bija vienkāršs - viena cēliena laikā varēju iegūt tikai vienu kadru, jo katra ekspozīcija ilga cēliena garumu - vidēji 45 minūtes.
Ir vēl kādas vietas, kurām nevari paiet garām?
Projekts Opera ne tik daudz atspoguļo manu interesi par operu, cik mākslas skatīšanās procesu kā tādu. Jau ilgu laiku nenēsāju kameru līdzi ar mērķi kaut ko interesantu nobildēt. Idejas fotogrāfiju sērijai rodas no tā, kas konkrētajā dzīves brīdī man šķiet svarīgs vai fascinējošs.
Vai lūkošanās uz fotogrāfiju kaut kādā mērā ir pielīdzināma tam, kā cilvēks skatās operu?
Skatuves mākslai lielākoties piemīt naratīvs, kuram skatītājs var sekot, nepiespiesti aizvadot samērā ilgu laiku. Fotogrāfijai šis stāstījums ir nosacīts - skatītājam ir nepieciešama lielāka piepūle, lai uztvertu stāstījumu. Iespējams, ja mēs pavadītu tikpat daudz laika, pētot vienu fotogrāfiju, cik skatoties operu vai teātri, šie dažādo mākslas formu skatīšanās procesi varētu tikt pielīdzināti.