Šis notikums uzjundīja kaislības kā elektroenerģijas brīvā tirgus piekritēju, tā noliedzēju vidū.
Aizmirstā Lielbritānija
Runājot par elektroenerģijas tirgu liberalizāciju, vienmēr tiek pieminēts Ziemeļvalstu veiksmīgais piemērs - četrām valstīm vienots, brīvs elektroenerģijas tirgus, kura pirmsākumi meklējami Norvēģijā un kurš pakāpeniski kļūst aizvien plašāks -, kā arī birža Nord Pool, kura tāpat paplašina savu darbību uz aizvien jaunām valstīm. Vienlaikus tiek aizmirsts, ka neilgi pirms Norvēģijas elektroenerģijas tirgus liberalizāciju sāka Lielbritānija, kas nepavisam neder par veiksmīgu piemēru šajā jomā.
Lielbritānijā elektroenerģijas tirgus tika liberalizēts 1990. gadā, vienlaikus tā dēvētās tečerisma (pēc britu premjeres Mārgaritas Tečeres vārda) ekonomiskās politikas iespaidā sadalot nacionālo energokompāniju un citu pēc cita privatizējot jaunizveidotos uzņēmumus, process noslēdzās 1996. gadā ar atomelektrostaciju privatizēšanu.
Lai arī šādas politikas kritiķi jau iepriekš brīdināja, ka nozaru, kurās nepieciešamas regulāras un iespaidīgas investīcijas un kuras ir sociāli nozīmīgas, nodošana privātās rokās vērtējama kā nevēlama, šie brīdinājumi tika ignorēti. Rezultātā jūtamu elektrības cenu kritumu patērētāji piedzīvoja vien pēc desmit gadiem, turklāt, kā uzskata skeptiķi, pateicoties kopējām tendencēm tirgos, nevis liberalizācijas faktam. Savukārt nozari kopumā vajā tās pašas problēmas, kas citas tečerisma laikā privatizētās nozares, piemēram, dzelzceļus - privātīpašnieki cenšas nopelnīt iespējami vairāk, tajā pašā laikā ieguldot iespējami mazāk līdzekļu attīstībā, un valstij nākas paklusām labot nepārdomātās privatizācijas sekas.
Nodrošina izvēli
Atšķirībā no Lielbritānijas, kurā elektroenerģijas tirgus tika liberalizēts galvenokārt ideoloģisku iemeslu dēļ, Norvēģijā, kas ir tirgus liberalizācijas aizsācēja Ziemeļvalstīs, šī procesa pamatā bija tikai ekonomiski apsvērumi. XX gadsimta 80. gados Norvēģijā vairāk nekā 98% elektroenerģijas tika iegūti hidroelektrostacijās (HES). Šobrīd, palielinoties citu atjaunojamo resursu izmantošanai, HES daļa ir nedaudz virs 95%. Norvēģija ir sestā lielākā šāda veida enerģijas ražotāja pasaulē. Vienlaikus HES specifika ir tāda, ka stacijas, protams, atkarībā no projektētās jaudas, ūdens līmeņa upēs un vēl citiem faktoriem, spēj ražot konstantu elektroenerģijas daudzumu visas diennakts laikā, turklāt bez īpašām papildu izmaksām, t. i., gan stundās, kad elektroenerģijas patēriņš ir zems, gan stundās, kad tas ir augsts. Tādējādi veidojas situācija, ka ievērojamu daļu diennakts HES spēj saražot vairāk elektrības, nekā tobrīd nepieciešams attiecīgajam valsts reģionam, savukārt tā dēvētajās pīķa stundās jaudas var rasties nepieciešamība iepirkt elektroenerģiju no citiem ražotājiem.
Šie apstākļi būtiski neietekmēja nedz elektroenerģijas piegādes kopumā, nedz tās patēriņu, kas Norvēģijā un arī citās Ziemeļvalstīs ir viens no augstākajiem pasaulē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, taču radīja jautājumus par to, cik efektīvs ir šāds elektroenerģijas sadales mehānisms un kādu ietekmi tas atstāj uz elektrības gala cenu.
Diskusiju rezultāts bija 1990. gada Norvēģijas parlamenta lēmums par elektroenerģijas tirgus liberalizāciju, kas stājās spēkā 1991. gadā. Liberalizācijas pamatā bija visu līmeņu sadales tīklu pieejamība visiem tirgus dalībniekiem ar vienādiem nosacījumiem, kā arī patērētāju iespējas pašiem izvēlēties elektroenerģijas piegādātājus. Galvenie tirgus liberalizācijas atbalstītāju argumenti bija, ka šādi apstākļi ievērojami palielinās sadales efektivitāti, kas samazinās gala cenu, vienlaikus palielinot ražotāju ienākumus, jo pēdējiem būs iespējams pārdot vairāk elektroenerģijas.
Biržas faktors
Otrs iemesls Ziemeļvalstu vienotā elektroenerģijas tirgus sekmīgai darbībai ir Norvēģijā bāzētā birža Nord Pool, kura savā tagadējā veidolā darbojas kopš 2002. gada. Elektroenerģijas birža, Nord Pool priekštece, Norvēģijā pastāvēja vēl kopš 1971. gada, un tajā tika tirgoti elektroenerģijas «pārpalikumi». Pēc tirgus liberalizācijas tieši birža spēlēja galveno lomu efektīvā resursu pārdalē un izmantošanā, kas bija būtisks iemesls Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgu apvienošanai. (Zviedrija vienotajā tirgū iesaistījās 1996. gadā, Somija - 1998. gadā, bet Dānija pilnā apmērā - 2003. gadā.)
Biržā, kuras lielākie akcionāri ir visu četru Ziemeļvalstu nacionālās kompānijas - Fingrid, Energinet.dk, Statnett un Svenska Kraftnￃﾤt -, patlaban tiek pirkts un pārdots aptuveni trīs ceturtdaļas Ziemeļvalstīs saražotās un patērētās elektroenerģijas, tās darbība aptver ne tikai Ziemeļvalstis, bet arī Baltijas valstis un daļu Vācijas, tāpat Nord Pool darbojas Lielbritānijā, Nīderlandē un Beļģijā. Galvenais pozitīvais biržas darbības rezultāts vismaz Ziemeļvalstīs ir tieši efektīva resursu sadale, kas ļauj gan maksimāli izmantot ražošanas jaudas un nopelnīt ražotājiem (lai arī par zemāku cenu, taču pārdodot vairāk elektroenerģijas), gan pazemināt cenas patērētājiem.
Ir vērts piebilst, ka ne jau tikai Nord Pool esamība un fakts, ka Ziemeļvalstis neprivatizēja savas energokompānijas, - visi lielie tirgus dalībnieki pamatā atrodas valsts īpašumā un vienlaikus darbojas ne tikai kā ekonomiskas vienības, bet pilda arī sociālas un stratēģiskas funkcijas -, noteica šī elektroenerģijas tirgus panākumus. Pēc ekspertu domām, būtiski, ka Ziemeļvalstīm ir gandrīz identiskas politiskās un ekonomiskās struktūras, kaut arī Norvēģija nav ES dalībvalsts, pastāv cieša elektrotīklu integrācija, līdzīgas ir arī elektroenerģijas ražošanas izmaksas, konkrētajā tirgū ir liels skaits dalībnieku, un neviens no tiem nevar kļūt par dominējošu spēlētāju visās Ziemeļvalstīs.