1999. gadā, desmit gadu pirms savas Nobela prēmijas literatūrā, Millere intervijā radio Brīvā Eiropa teica: «Man nav citas ainavas, tikai tā, kuru zinu, tā, no kuras nāku. Mani literārie tēli domā tikai par to, kas ar cilvēku notiek totalitārā sistēmā un sabiedrībā. Un tā nav tēma, ko es esmu izvēlējusies, drīzāk mana dzīve to ir izvēlējusies manā vietā. Man nav bijusi šī brīvība izvēlēties. Es nevaru pateikt - es gribu rakstīt par šo vai citu tēmu. Es varu rakstīt tikai par tēmu, kas joprojām neatstāj mani mierā.»
Vācu kritikā un presē palaikam pavīdējusi cerība, ka Millere beidzot rakstīs par savu jauno dzimteni, par mūsdienu Vāciju. Bet viņa savos darbos vienmēr konsekventi atgriezusies pie totalitārisma aprobežotības. Savus pagātnes stāstus viņa stāstījusi poētiskā un itin kā senatnīgā valodā, liekot tās spēku un maģiju pretī režīmam, kas kropļoja tūkstošiem cilvēku dzīvi.
Kultūras žurnālists Tomass Kesters par Elpas šūpoļu valodu raksta: «Arī romāna Atemschaukel (Elpas šūpoles) nodaļu mozaīku caurauž lirisku vārdu spēks. Tādi vārdu savienojumi ir «ādas un kaulu laiks» (Hautundknochenzeit), «saindēšanās ar dienas gaismu» (Tageslichtvergiftung) vai «bada eņģelis» (Hungerengel) - jaunvārds vācu valodā, ko ieviesis Georga Bīhnera prēmijas laureāts Oskars Pastiors, kurš piecus gadus pavadīja darba nometnē Ukrainā tāpat kā Milleres māte. Šo grāmatu autore bija iecerējusi rakstīt kopā ar viņu, līdz Pastiora nāve 2006. gadā deva projektam jaunu virzību.»
Var teikt, ka Rīgai paveicies, ka personiskajā dzīvē noslēgtā rakstniece 12. aprīlī (Mazajā ģildē) šeit viesosies ar lasījumu un piedalīsies sarunā, ko vadīs Sandra Kalniete. Milleres grāmatas un dzīvesstāsts ir liecinājums valodas dziedinošajam spēkam, kas pamazām ļāvis sadziedēt likteņa un vēstures cirstās brūces. Kas palīdzējis nemitīgā iekšējā cīņā ar vajāšanas un trimdas sajūtām. Tomēr romāna Elpas šūpoles autore, kura Vācijā joprojām izvēlas dzīvot namu augšējos stāvos, brīdina: «Augstāk par jebkuru sienu izaug neuzticēšanās.»
Vai tiešām mēs neesam atbrīvojušies, tikuši tālāk? Šķiet, rakstniecei taisnība. Pietiek portālā Delfi izlasīt XXI gadsimta vidējo, anonīmo latviešu komentārus ziņai par gaidāmo Hertas Milleres lasījumu, lai būtu skaidrs, ka aprobežotība, domāšanas vakuums un naids pret citādo, kas rod tik auglīgu augsni totalitārismā, nekur nav pazudis, tepat starp mums vien dzīvo.
Es turu līdzsvaru, sirdslāpsta pārtop par šūpolēm manā rokā, līdzinoties elpas šūpolēm krūtīs, - jūt Hertas Milleres varonis. Jūt, ka nav diemžēl vēl pamata atslābt un elpot mierīgi.