10 jautājumu 15 minūtēs
Lai pārliecinātos, cik gatavi skolotāji ir spert soli ārpus savas ierastās zināšanu teritorijas, uz nelielu provokāciju - improvizētu erudīcijas testu - redakcijā aicinājām piecu mācību priekšmetu pedagogus. Sākotnējais aicinājums tviterī gan cieta fiasko - par labprātīgu dalībnieku nepieteicās neviens. Tad uzrunājām par prestižajām dēvēto Rīgas skolu direktorus, lūdzot viņus deleģēt savus kolēģus mūsu iecerei. Rezultātā savācām septiņu pedagogu kompāniju, kas paši smej - ieradušies «brīvprātīgi, piespiedu kārtā».
Katrā priekšmetā sagatavojām 10 jautājumus (arī uz atjautību) par attiecīgās jomas mūsdienu aktualitātēm, uz kuriem lūdzām skolotājus 15 minūšu laikā rakstiski atbildēt. Jāteic, daži no testa dalībniekiem uzrādīja pat ļoti pieklājīgus rezultātus, īpaši ņemot vērā, ka jautājumi nebija no vieglākajiem. Pedagogu sniegumu atļāvāmies novērtēt arī matemātiski: par katru pareizu atbildi piešķirot vienu punktu, bet par katru atbildi, kurā ir vismaz kaut kas no pareizās, - puspunktu. Kas no tā visa sanāca, varat apskatīt paši, bet vēl viens šī testa rezultāts bija arī visai aktīvas debates.
Informācija pārplūdina
Kopiespaids par saņemto uzdevumu skolotājiem ir strīdīgs. Kā norāda Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas fizikas skolotājs Antons Kulbergs: tas viss jau būtu jāzina, taču tajā pašā laikā tendence, kas jūtama arī izglītībā, - dot daudz pupu mizu jeb dažādu faktu krikumu, aiz kuriem pazūd fundamentālās zināšanas, - sāk kļūt kaitinoša. Vairāki Dienā sanākušie skolotāji ir vienisprātis, ka īpašas diskusijas vērts būtu jautājums par mācību grāmatām, kuras kļūst arvien virspusējākas un vairāk uzmanības pievērš tādai informācijai, ko jebkurš var atrast enciklopēdijās u. c., kamēr perifērijā paliek procesu būtības skaidrojums. Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inita Ozola arī piebilst, ka informācijas pārbagātība un sabiedrībā jūtamais spiediens vienmēr zināt aktuālo skolēnos rada stresu. Tāpat pedagogi uzsver, ka standartos paredzētais informācijas piesātinājums mācību priekšmetos jau tā ir ļoti liels. «Ja es vados pēc ieteikumiem, kā procentuāli sadalīt tēmas pa stundām, - teorētiski to varētu, bet praktiski ne,» saka Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijas fizikas skolotājs Artūrs Mozers. Tas gan viņam netraucē fizikas likumu apguvē stundās iesaistīt spēli Angry Birds, kas ir arī viens no Dienas piemēriem, kā mūsdienīga «fīča» var kļūt par pedagoga palīgu.
Ko par šādiem paņēmieniem saka pārējie pedagogi? Rīgas Teikas vidusskolas sporta skolotājs Didzis Drinks teic, ka fizkultūrā, kur mācības balstās uz praktisko darīšanu, pedagogs parasti sporto pats un par sporta aktualitātēm arī interesējas, bet jauninājumu ieviešana atduras pret finansēm, sporta zāļu pārslogotību u. tml. D. Drinka kolēģe ģeogrāfijas skolotāja Kristīne Zelča stāsta, ka katru mācību gadu sāk ar ieskatu pasaules notikumos un ka, piemēram, kodolkatastrofa Japānā ir labs veids, kā sākt runāt par zemestrīcēm un cunami: «Man liekas, jebkurai tēmai var piesaistīt to, kas šobrīd pasaulē ir aktuāls. Taču skolēnam varbūt jāzina nevis tas, cik dziļš ir okeāns pie Japānas, bet gan sakarības, kāpēc notika nelaime.» Arī «ģeogrāfs» no Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas Andris Ģērmanis pēdējos gados stundās nomainījis uzstādījumu no «zināt» uz «saprast». Un secinājis - patiesībā skolēni no tā baidās daudz vairāk nekā no faktu iekalšanas. Šīs pašas skolas vēstures skolotājs Jānis Arājs piebilst: «Pedagogu uzdevums ir veidot interpretāciju, radīt attieksmi.»
Vai jārunā par Breivīku?
Aktualitātes var būt labs pamats, kā izglītošanai pieiet starpdisciplināri - «sajūgt» kopā dažādu mācību priekšmetu saturu par attiecīgo tēmu. Skolotāji tam piekrīt, un I. Ozola to saista arī ar savu pārstāvēto humānās pedagoģijas pieeju, tomēr pedagogi atzīst, ka šādi ceļojumi caur dažādām jomām patlaban tiek lietoti drīzāk kā izņēmumi, nevis sistēma. A. Kulbergs norāda, ka tam ir arī daudzi blakusfaktori, piemēram, takts pret kolēģa darbu.
Diskusija uzdzirkstī brīdī, kad sākam spriest: cik daudz un, galvenais, kādu informāciju skolēnā drīkst iepumpēt. Vai skolotājam jāvadās pēc faktiem vai pēc emocijām, ar ko tie saistās? Vai un kā skolā jārunā par tādu aktualitāti kā Breivīka prāva Norvēģijā? Vai pedagogam jāpārzina Harija Potera grāmatas, pat ja viņš uzskata, ka tās kodē jauniešu zemapziņu? Un vai nesenā publiskā ažiotāža ap kāzām britu karaļnamā ir tikai mediju uzpūsta vai arī tā tiešām interesēja arī Latvijas skolēnus un līdz ar to bija (vai nebija) iemesls, lai stundās pārrunātu monarhiju citviet Eiropā?
Jautājumu, protams, joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Ja arī jums ir kas sakāms par šīs diskusijas tēmu, rakstiet Skolas Dienai (skat. 1. lpp.)!