Latvijas Nacionālā muzeja Mazajā zālē harmoniski rindojas viņa Akmens sievas - mazītiņi, apaļi un maigi torsi. Šeit līdz 3. oktobrim var atgūt līdzsvaru tēlniecības klasiķa kamerstila personālizstādē Mūžīgais skaistums. Tajā apkopoti labākie darbi. Kalsni un apaļīgi sieviešu torsi granītā, labradorītā un gliemežakmenī ir raksturīgākie tēlnieka darbi, kas tapuši pēdējā desmitgadē.
Runājot ar Laimoni Blumbergu, kurš ir tikpat aizkustinoši vienkāršs un dabisks kā viņa darbi, nav grūti iztēloties, kā Akmens sievas savā darbnīcā noglāstījusi tēlnieka plauksta. Daža laba šļakata vēl palikusi arī uz goda biksēm. Pavasaris. Mākoņsieva. Krēsla. «Skaistākais, ko daba ir devusi, ir sieviete. Viņas skaistums ir mūžīgs. Varbūt cilvēces otrā puse ir nesusi vairāk ļaunuma, bet sieviete ir domāta vairāk skaistumam,» pārliecināts Laimonis Blumbergs.
Marmors, granīts, bazalts, kvarcs, granīts, kafijas akmens, gliemežakmens, koraļļakmens. Kā iespējams akmenī iedvest tādu maigumu, sitot ar cietu pret cietu? Tēlnieks rāmi pasmaida: «Tikai pieredzes ceļā. Ir bijusi milzīga skola. Mākslinieciskā un cilvēka saprašanas skola. Kad šī pieredze ir, darbi iznāk ļoti vienkārši. Es dziedu kā putniņš. Skatos, kā cilvēki staigā, kā viņi kustas, un to visu izkaļu akmenī, izslīpēju. Tas akmens sāk dzīvot, kustēties. Tad pašam ir liels prieks. Un ja vēl kādam citam arī...».
Mākslinieks dzimis 1919. gada 26. janvārī Krustpilī, Veseļmuižā. Pirmās profesionālās iemaņas Laimonis Blumbergs ieguva bērnībā tēva akmeņkaļa darbnīcā. Ikdienā vērojot viņa darbu un arī daudz palīdzot akmens apstrādē, iepazinis granīta graudainumu, vizlas spīdumu un rakstu joslas. Materiāla dabiskais skaistums un daudzveidība ietekmēja L. Blumberga tālākās profesionālās intereses akmens tēlniecības jomā. Kuratores Vinetas Skalbergas sagatavoto informāciju izstādē iespējams padziļināt, noskatoties režisoru Jāņa Rēdliha un Maijas Smildziņas filmu.
Vai meistaru interesē arī notiekošais šodienas mākslā? Laimonis Blumbergs atbild: «Vai, jā, - mani interesē, kādus kūleņus viņi met. Šodienas mākslā viss notiek ar iestāstīšanu. Taču tēlniecībā jau nav ko daudz stāstīt. Ir jāskatās.» Kas pašu visvairāk ietekmējis? No kā mācījies? «No viņiem visiem,» tēlnieks pamet ar roku visriņķī muzeja klasiķu zālei. «Purvītis, Miesnieks... Es ar viņiem visiem esmu sarunājies.» Kādu brīdi aizdomājies, tēlnieks vēlreiz atkārto savas skolas ābeces patiesību: «Es dziedu kā putniņš. Un priecājos.»