Pēc 2011. gada vēlēšanām, izbaudot tagadējās valdības veidošanas procesu, es sapratu, ka man tur nav vietas. Žurnālisti ir jautājuši, kā es domāju, vai Vienotībai ir nākotne. Nezinu, grūti spriest. Laiks rādīs. Viegli viņiem neiet.
Runā par personisku konfliktu ar Solvitu Āboltiņu...
Mums nebija strīdu, teiksim, ar Solvitu Āboltiņu vai citiem partijas biedriem, bet fundamentāla domu atšķirība. Par to, kā veidot valdību. Vai ejams šī brīža populisma ceļš, baidoties no tā, ko viens vai otrs komentētājs rītdien uzrakstīs, vai arī jādomā par to, kāda būs Latvija un kā valdība efektīvi varēs strādāt. Tik destruktīvu valdības veidošanas procesu kā šīs valdības veidošanas laikā es savā vidēja garuma politiskajā karjerā neesmu piedzīvojis... Nu, paga, vismaz izskatām kaut kādus citus variantus un apspriežam tos! Tie visi tika noraidīti ar tādu histērisku bļaušanu, kas man signalizēja, ka Vienotība radikalizēsies.
Noraidīt - ko? Iespēju strādāt valdībā kopā ar Saskaņas centru?
Tas ir virspusējs un tendenciozs jautājums. Jaunups aizgāja tāpēc, ka nebija koalīcijas ar SC. Nē, es biju pret to, ka vispār netiek analizētas konstruktīvas versijas, analizēts tas, ko valdībai vajadzētu darīt, kas būs valdības deklarācijā, bet tiek kliegts par Maskavas spalvaino vai nespalvaino roku, un visi pasludināti par antikristiem. Nu, vismaz analizējam iespējas. Un, ja man saka, ka šī ir labākā valdība, kas ir izveidota, es saku - nē. Manuprāt, tā ir tik neefektīva, vāja un neproporcionāla, tā ir tāda kliba vista, kas strādā un kuļas uz priekšu tā, kā jau tā strādā. Neviens svarīgs lēmums šai Saeimā koalīcijā nav pieņemts, tieši pretēji - ir zaudēts laiks. Tas man personiski ir sāpīgi, jo bija skaidri signāli jau valdības veidošanas procesā. Tas, ka Vienotība skries līdzi mazākuma populistiskai pozīcijai, ko koalīcijā pārstāv Nacionālā apvienība, man bija jūtams jau tajā brīdī. Kliegt par jautājumiem, kas sabiedrībā nav aktuāli. Uz ielas, satiekoties ar cilvēkiem pie vakariņu galda, šie jautājumi nav darba kārtībā. Tie tiek mākslīgi uzstutēti par prioritāti, un es tur nākotni neredzu.
Vai jums bija pretrunas ar Vienotības nacionālo spārnu vai arī «lietussargiem»?
Ja atceros 2011. gada rudeni, - tur robežu izšķirt vairs nevarēja. Ja neskaita Arvilu Ašeradenu vai vēl pāris cilvēku, lietussargi ar nacionālo spārnu jau bija saplūduši vienā veselumā, un, kā mēs redzam tagad, - tas veselums ir tikai nostiprinājies. Jo, kāda ir atšķirība starp Ģirta Valda Kristovska un Sarmītes Ēlertes pozīciju pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām un 2013. gadu, es neredzu.
Jūs kopā ar domubiedriem pieķērāties biedrības Latvijas attīstībai veidošanai. Vai varat pateikt, kāda ir svarīgākā šī projekta atšķirība no Par labu Latviju projekta? Ir daudz ārēji līdzīgu pazīmju...
Es ne tikai esmu pret jebkāda veida radikālismu, īpaši nacionālo un etnisko, bet tas, par ko es esmu, - par racionālismu, loģiku, tostarp politikā. Manuprāt, pietrūkst politiķu, kas uz prioritātēm sabiedrībā raugās nevis no iracionāla aspekta, bet no pragmatiskā. Nav tā, ka tas būtu svarīgi tikai pēc būtības, bet sabiedrība to nesaprot, nē. Gan socioloģiskie pētījumi, gan vēlēšanas pagātnē parāda, ka racionālam un kvalitatīvam piedāvājumam Latvijā vienmēr ir bijis atbalsts vēlēšanās. Gan Latvijas ceļam 1998. gadā, gan tad, kad Tautas partija bija spēcīga apvienība, arī tajos laikos.
Bet atšķirības no PLL?
PLL tika veidots kā priekšvēlēšanu projekts pusgadu pirms vēlēšanām ar nepārprotamu mērķi - konfrontējot ar valdību, iekļūt Saeimā. Biedrība Latvijas attīstībai tika izveidota pusgadu pēc vēlēšanām, ilgu laiku pirms nākamajām vēlēšanām, atvērti un bez steigas aicinot uzņēmējus, būtībā - diskutējot un atrādot sevi plašākai sabiedrībai un kritikai. Izvirzot skaidras tēzes, kas mēs esam, un sakot - ja mēs mūsu darbības laikā jutīsim, ka tā nav mūsu iedoma, ka racionāls, loģisks piedāvājums Latvijas politikai ir vajadzīgs, mēs spersim nākamo soli politikā... Pašreizējā politiskajā spektrā mums ir pārstāvētas dažādas intereses. Bet mums nav komponentes, kas pārstāvētu nevis tikai uzņēmēju, bet uzņēmīgu cilvēku ar iniciatīvu, tādu, kurš negrib čīkstēt un bēdāties, ka atkal kaut kas nesanāk pašam, bet saka: iedodiet iespēju, es pats visu izdarīšu...
Turklāt PLL tomēr bija lieluzņēmēju pārstāvniecība. Mēs galvenokārt runājam ar mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, tā ir tā lielā masa, kas var izglābt Latviju ilgtermiņā, tie ir lielākie darba devēji summāri. Tie ir arī cilvēki, kuri vēl nav uzņēmēji, bet viņiem ir iekšā tas gēns, bet nav ticības valstij...
Jūsu biedrības pirmais piedāvājums publiskā telpā izskanējis par iespējamo valsts pārvaldes reformu. Kāpēc tā nepieciešama?
Efektivitāte. Tās trūkums valsts vadīšanā. Tas ir acīmredzami, milzum gara saskaņošana, strīdēšanās un nespēja pieņemt lēmumu.
Bet vai nav tā, ka ar to gribat risināt viena konkrēta premjera rakstura problēmas?
Problēmas ir jebkuram premjeram, tikai sekas ir dažādas. Par Valdi Dombrovski, kurš reti ir izlēmīgs un visa viņa valdība ir veidota kā neizlēmīga, - tas nozīmē to, ka lēmumus nepieņem, bet Dombrovskis turpina strādāt.
Ja ir cita tipa cilvēks Dombrovska vietā un viņš grib pieņemt lēmumus, tas parasti beidzas ar valdības izjukšanu. Mums ir vai nu neizlēmīgs premjers, kurš nozīmīgus lēmumus nepieņem, vai arī izlēmīgs premjers, un mēs atgriežamies tādā situācijā kā pirms gadiem 6-7, kad valdības krīt un mainās. Mana pārliecība ir, ka problēma ir sistēmā. Par to runā arī plašs ekspertu loks, tostarp Valsts prezidenta paspārnē strādājošie konstitucionālo tiesību eksperti. Latvijas Satversmes kodols ir bijis nemainīgs kopš 1922. gada. Esam viena no ļoti retām valstīm Eiropā, kur tas palicis nemainīgs. Jaunajās Eiropas valstīs tolaik Satversme tika veidota pēc viena parauga, tā sauktā Veimāras parauga. Ar akcentu uz dažādu sabiedrības grupu saskaņošanu, nevis uz izdarīšanu. Tas jāmaina...
Viens no konkrētajiem priekšlikumiem ir, ka Ministru prezidents nozīmē ministrus bez Saeimas akcepta, saskaņojot ar prezidentu, un otrs ir, ka premjers var izsludināt ārkārtas vēlēšanas.
Vācijas un Anglijas modeļa summa vai apvienojums ir, ka pārstāvniecību Saeimā ievēl tauta un parlaments apstiprina Valsts prezidenta izvirzītu Ministru prezidenta kandidātu kopā ar viņa darbības programmu, kas ir neatņemama sastāvdaļa - lai cilvēki saprastu, ko premjers darīs. Premjers tad veido komandu, lai šo programmu varētu izpildīt, protams, konsultējoties ar saviem koalīcijas partneriem. Tā ir dabiska procesa sastāvdaļa. Arī Vācijā, kur šis modelis strādā, valdībā tiek iekļauti viens vai otrs koalīcijas partijas pārstāvis, bet tomēr kanclers Vācijā ir autonomāks savos lēmumos. Tad ir nepieciešamais līdzsvarojošais mehānisms Valsts prezidenta institūcijas formā, un arī pašreiz atsevišķi ministru kandidāti de facto tiek saskaņoti ar valsts prezidentu, piemēram, ārlietu ministrs.
Kā tas paglābs no valdības izjaukšanas?
Valdība var izjukt, bet to var paglābt divos veidos. Viens ir tas, par ko runā Valsts prezidents, - konstruktīvā neuzticības izteikšana. Nevis parlaments izsaka neuzticību premjeram un valdībai, bet izsaka neuzticību, tikai apstiprinot jaunu valdību. Tas ir Vācijas modelis. Zinu, ka prezidenta eksperti domā par šādu risinājumu. Ir iespēja nomainīt valdību un premjeru, ja viņš konfliktē ar koalīciju, bet to izdarīt var ar konstruktīvu piedāvājumu. Nevis nometot premjeru, sak, gan jau divu nedēļu laikā kaut ko sabīdīsim, nē. Ir jāatnāk ar jaunu valdības sastāvu. Mēs šeit esam kvalitatīvas diskusijas gaidās. Otra lieta, ko piedāvājam. Ja nepamatoti tiek bremzētas premjera rosinātas valstij nepieciešamās reformas veselības aprūpē, izglītības jomā, citur. Kaut kādu iemeslu dēļ vairākums ir kļuvis destruktīvs, un tā mēdz būt, - vēlēšanu tuvums, slikts starts pašvaldību vēlēšanās. Premjers atnāk uz parlamentu, prezentē savu reformu un saka - vai mēs to atbalstām vai ejam uz ārkārtas vēlēšanām, un lai vēlētājs izšķir, kam ir taisnība. Tas ir tas stāsts par rezultātiem - lai mēs varētu jautāt, kas ir atbildīgs par to, ka valdība nav tikusi galā ar deklarāciju.
Tiks dibināta partija uz Latvijas attīstībai bāzes?
Formāli lēmums nav pieņemts, bet, tā kā mēs jūtam to nepieciešamību un tā kā šeit ir iesaistījušies cilvēki, kuri pēc savas būtības un aicinājuma ir politiķi, ir skaidrs - jā, partija būs. Domāju, ka partiju sistēma Latvijā ir nostabilizējusies, bet es redzu arī to, ka uz Latvijas attīstībai ideju bāzes taps labēji domājoša partija, kā jau teicu, tā ir ideoloģiska nepieciešamība, kas nav pārstāvēta politikā. Biedrība Latvijas attīstībai paliks kā domnīca, ideju laboratorija.
Kāda būtu jūsu ideālā koalīcija pēc nākamajām vēlēšanām?
Koalīcijā jābūt vismaz 60 deputātiem, nepārprotamai savstarpējai izpratnei pirms valdības apstiprināšanas par prioritātēm, kas šinī periodā jāveic. Lai nesanāk kā ar Robertu Ķīli, jo viņu apstiprināja, zinot, ka viņa piedāvājumi būs radikāli un pret to būs Izglītības komisijas vadītāji un puse no Vienotības. Un beigās visi ir kā pie sasistas siles, ārprāts. Kāds brīnums! Visi zināja, ka tā būs.
Visas latviskās partijas tagad sacenšas par to, kura iespaidīgāk atkratās no iespējas sadarboties ar SC valdībā. Kāda ir jūsu pozīcija?
Es domāju, ka tas ir ļoti nepārdomāti un netālredzīgi. Es saprastu, ja diskusijas būtu par to, vai SC programmu var izpildīt, vai tas nav vienkārši populisms, bet paziņot, ka nekādā gadījumā nestrādāsim ar politisko organizāciju, kas pārstāv krievvalodīgo vairākumu, manuprāt, ir vismuļķīgākais, ko var izdarīt. Jādara viss iespējamais, lai politiķus no šīs organizācijas nevis iestumtu opozīcijā, bet tieši pretēji - liktu viņiem definēt savu pozīciju par ļoti svarīgiem jautājumiem. Sacensties tajā, kurš pateiks stingrāk, ka nesadarbosies ar SC, ir netālredzīgi un, godīgi sakot, melīgi. Vienīgie, par kuriem es ticu, ka nesadarbosies ar SC, ir Reformu partija un NA. Reformistu vienkārši vairs nebūs, bet NA tāda ir ideoloģija. Ja par Vienotību - tā ir premjera partijas nepārdomāta rīcība un īstermiņa politika.
Vai jums ar Danu Titavu sakrīt viedokļi šajā jautājumā?
Es teiktu, ka jā. Esmu, atbildot uz šo jautājumu, noteiktāks, Dans Titavs ir daudz kritiskāks pret SC, un es atzīstu, ka kritikai pret SC pēc būtības ir ļoti liels pamats. Mums ar viņu sakrīt domas tajā, ka veids, kādā līdz šim koalīcijas ir veidotas, un diskusija, kādā ir pieņemti lēmumi, kā SC nav ņemta koalīcijā, ir neatbilstoši Latvijas sabiedrības interesēm kopumā. Cits jautājums, kurā es piekrītu Titavam, ir SC programmas neesamība, viņiem ir tikai tādi priekšvēlēšanu saukļi. Ja iedziļinās viņu programmās, rodas iespaids, ka viņi ir populisti un bīstami darbam izpildvarā.
Bet, nosēžot opozīcijā divdesmit gadu, varbūt par tādiem kļūst.
Varbūt... Pēc 20 gadiem citās valstīs opozīcijas partijas ir nākušas izpildvarā un nākušas veiksmīgi, tāpēc es domāju, ka opozīcija var iekļauties pozīcijā. Lielā mērā daudz atkarīgs arī no SC, viņiem jāsaprot, ka viņu politikai ir jābūt tādai, lai sabiedrības vairākums neizjustu bailes vai stresu par to. Līdzīgi kā latviešu vairākums Rīgā. Man nav bijusi pat saruna nākamajā dienā pēc vēlēšanām Rīgā par to: ārprāts, viņiem ir 58%, ko nu? Drīzāk bija: Vienotība izgāzās. Tas taču muļķim skaidrs.
Jūs sākumā apelējat pie vēlētāju racionalitātes. Vai jūs domājat, ka tas politikā vispār strādā?
Skaidrs, ka demokrātiskā sabiedrībā vēlētājs segmentējas pēc dažādām interesēm. Politiskās partijas spēj uzrunāt sociālajos tīklos arvien konkrētāku segmentu. Tādā izpratnē par kopēju racionalitāti ir grūti runāt. Bet es ticu, ka Latvijas sabiedrībā nešaubīgi ir ap 20% vēlētāju, kas ir piedalījušies vēlēšanās un pat ar zināmām alkām, īpaši pēdējos sešos gados šo racionālo pārstāvniecību ir meklējuši un nav atraduši. Zatlera Reformu partijas lielais panākumu apjoms bija nevis emocionāli cilvēki, kuri meklē princi baltā zirgā, bet gan racionāli cilvēki, kuri vairs neticēja Vienotībai pēc 10. Saeimas ar Ģirtu Valdi Kristovski un citiem cilvēkiem pilnīgi nepiemērotos amatos. Vīlās Vienotībā un redzēja - nekas tur nebūs.
Jūs esat iezīmējuši sev 20% vēlētāju zonu, par ko jūs varētu cīnīties.
Pēc tiem datiem, kas ir pieejami, es ticu, ka šis apjoms ir iespējams. Manuprāt, nākamās vēlēšanas atšķirsies no iepriekšējām ar to, ka daudz lielāka nozīme būs piedāvājuma kvalitātei.
Vai jūs varat nedaudz ieskicēt savu piedāvājumu ekonomikā, ja neskaita Singapūras leģendu?
Svarīgākais ir, ka ekonomiskie jautājumi ir prioritāri. Mūsu pārliecība ir tāda, ka aktuāli ir tie jautājumi, kuri kaut kādā veidā pozitīvi ietekmē Latvijas tautsaimniecību. Tie ne vienmēr ir jautājumi, kas tieši skar ekonomiku, bet var būt arī tādi, kas skar valsts pārvaldes mehānismu, birokrātijas šķēršļu mazināšanu u. tml. Otrs ir nodokļu sistēma kā tāda. Mūsu galvenā atziņa ir tāda, ka nodokļu sistēma Latvijā nav uzņēmējdarbību un konkurētspēju veicinoša, tā ir ļoti sarežģīta. Noteikti jāveicina tā saucamā start-up vide, lai cilvēki, kas šobrīd studē, saņemot diplomus, nedomā, kur viņiem ir tā augsti apmaksātā darbvieta, nē. Vismaz daļa no viņiem domā, ka būs darbvietu radītāji, kaut vai pāris no viņiem. Tur nedrīkst žēlot ne laiku, ne naudu, ne apmācības institūciju vadītājiem, lai šo jautājumu aktualizētu. Prioritāšu līmenī ir jāsaprot, kuras nozares ir Latvijas virzītājspēki. Kā arī Latvijas valdībai un ārpolitikas dienestam ir jāsaprot, ka viņu darbadienas nozīmīga daļa ir servisēt Latvijas uzņēmējus. Ja ārvalstīs uzņēmējs cīnās par eksporta tirgu, vēstniekam ir jābūt klāt un jāprasa - kā es tev varu palīdzēt, nevis laipni jātiekas un labākajā gadījumā jānovelk pusstunda.
Jūs uzskatāt, ka valstij ir jāglābj Liepājas metalurgs?
Valstij nekādā veidā nav jāglābj Metalurga akcionāri, un es domāju, ka valdība ar atlikšanas pieeju ir palaidusi vējā pusgadu. Valdībai bija ļoti nopietni jādiskutē, kā uzņēmumu fiziski pārņemt, lai akcionāri nevar izdarīt virkni lietu, ko tie jau ir izdarījuši. Tādā ziņā valdībai ir jādomā, kā glābt nozari, nevis vienu vai otru uzņēmēju, un tā ir mūsu problēma. Ja valdība 2008. gadā būtu domājusi, kā glābt sistēmu, nevis divus baņķierus, nebūtu pārmetumu par Parex pārņemšanu. Bet tad, kad iedeva naudu, ļāva vecajiem akcionāriem pusotru mēnesi pastrādāt un tikai pēc tam pārņēma banku, lielākais sašutums sabiedrībai ir par procesu - ka tiek izglābti akcionāri, nevis banku sistēma. Šeit tas pats. Ir izdarīts viss, lai uzņēmumam būtu vēl sliktāk...
Daži uzņēmēji uzskata, ka valstij galvenais uzdevums ir nejaukties pa kājām.
Ja filozofiski - tā ir taisnība. Bet, ja runājam par mazu ekonomiku, kas konkurē ar valstīm, kur valsts kopā ar uzņēmējiem iekaro tirgus, es uzskatu, ka Latvijai ir jādara tāpat. Filozofija, kurai es piekrītu, ir tāda. Ja runājam par iekšējo patēriņu, tur nekādu dotāciju, pērkam pēc iespējas lētāku produktu, bet, ja valsts palīdz eksportētājiem kļūt konkurētspējīgiem, - tas valstij ir jādara, un tur valsts un uzņēmēju sadarbība ir ļoti svarīga...