Kārtīgā māksla
Latviešu mākslai nav raksturīgs ekstrēmisms radošajos meklējumos, revolucionāri pavērsieni. Gan latviešu nacionālās mākslas dzimšana, gan modernisma ienākšana tajā, gan postmodernie jauninājumi drīzāk sekoja viens otram nepārtrauktā procesā, nevis lēcienveidīgi. Lielākā daļa meistaru, ar kuru veikumu lepojamies, gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara bijuši diezgan «kārtīgi», turējušies pie noteiktas tradīcijas un visi kopā to attīstījuši, bet izvairījušies nostāties atklātā opozīcijā pret visu un visiem, kamēr tieši šāda pieeja, jāatzīst, veidojusi pasaules dižāko mākslas novatoru slavu. Daudzi bijuši pat tik rātni, ka pamanījušies savas radošās intereses saskaņot arī ar politiskajiem režīmiem - tikai tagad viens pēc otra parādās tādi pētījumi kā, piemēram, Sergeja Kruka grāmata Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945-2010 un Denisa Hanova, Valda Tēraudkalna Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā, 1934 - 1940. Glezniecības sakarā Staļina laika «oficiālās mākslas» aprises iezīmēja Nacionālajā mākslas muzeja 2008. gadā sarīkotā izstāde Padomjzemes mitoloģija (kuratore Elita Ansone), tomēr sekojošais laika periods lielākoties tiek skatīts kā pakāpenisks visu mākslinieku kopējs cīniņš pret sociālistiskā reālisma ierobežojumiem, monogrāfiski izceļot atsevišķu personību devumu tajā. Nav nekāds brīnums, ka arī termini avangards, nonkonformisms (kas paredz atsevišķu mākslas parādību savstarpēju pretstatīšanu) attiecībā uz latviešu mākslas vēsturi vispirms ieceļoja no ārzemju pētnieku leksikas un biežāk tika izmantoti eksporta vajadzībām, piemēram, izstādē Rīga - latviešu avangards jau 1988. gadā. Tikai 2010. gadā Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984 Rīgas mākslas telpā mēģināja uzrādīt padomju gadu neoficiālās mākslas kopainu. Šāda iecere pat izraisīja pieredzējušu speciālistu izbrīnu - vai tad par tādu maz varot runāt, kur nu vēl izstādi nokomplektēt (Visvaldis Ziediņš bija viens no ekspozīcijā pārstāvētajiem autoriem). Kā nekā skatījums uz latviešu mākslu kā viendabīgu, pretrunu «nesamocītu» parādību bija iesakņojies jau pirms Atmodas un, papildināts ar dumpinieciskām epizodēm, turpināja zelt arī pēc tās.
Slepenie meklējumi
Liepājnieks Visvaldis Ziediņš ir viens no retajiem māksliniekiem, kura daiļrade ir bijusi pilnīgi opozicionāra ne tikai sociālistiskā reālisma doktrīnai, bet arī savā laikā dominējošajai mākslas praksei kopumā. (Pamatoti rodas jautājums - cik tad tādu vispār bija? Uzreiz nāk prātā Zenta Logina, bet viņa izšķīrās par autsaidera ceļu, būdama jau pieredzējusi gleznotāja.) Jāpiebilst, ka visu mūžu (1942-2007) Ziediņa oficiālais statuss bija tikai «mākslinieks - noformētājs», jo izglītība aprobežojās ar Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, arī pēc atzinības dzīves laikā viņš netiecās. Tas, protams, varēja izraisīt «īsto profesionāļu» nievas un droši vien izraisīs arī tagad. Ziediņš tīšām izvēlējās pašizglītības ceļu, acīmredzot saprazdams, cik tālu viņa intereses ir no Mākslas akadēmijā apgūstamajām prasmēm un ka mākslinieciskās brīvdomības pieradināšana sākas jau izglītības iestādēs. Ko vērts ir viņa ieraksts dienasgrāmatā 19 gadu vecumā, ko izstādes anotācijā citē kuratore Ieva Kulakova: «Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu.» Jāatzīst, ka Ziediņam savu apņemšanos izdevās īstenot, turklāt ražīgi strādājot vairāku desmitu gadu garumā. Viņa mantojumu veido milzīgs skaits darbu, starp kuriem ir gan zīmējumi un gleznieciski eksperimenti, gan objekti, gan kolāžas un priekšmetu kolekcijas. Tie pārsvarā ir nelieli, kā jau bez pretenzijām uz vietu izstāžu zālēs, taču stilistiski radniecīgi radikālākajiem pēckara neoavangarda virzieniem - no abstraktās mākslas līdz readymade un fluxus. Šo kontekstu izstāde sola ilustrēt ar mākslinieku un režisoru Jona Meka, Nensijas Holtas un Roberta Smitsona, Volfa Fostela, Nam Džun Paika, Martas Rosleres, Art 21, Salvadora Dalī un Žozē Montesa-Bakēra videodarbiem.