Dānija izmācīja
Lai gan Olgas pirmais nopietnais darbs paralēli palīdzēšanai mammai Saktas puķu tirdziņā bija kafejnīcā Sala pie rūpnīcas Uzvara, kur viņa servēja ēdienus ēdnīcas apmeklētājiem, ceļš līdz karjerai kafejnīcu tīklā izvērtās pagarš. Pēc vidusskolas beigšanas Olga iestājās Rīgas Tūrisma skolā, taču gandrīz tikai tāpēc, ka «kaut kur bija jāstājas, un arī finansiāli nebija tā labākā situācija, bet te par mācībām nebija jāmaksā». Šī profesionālā skola, kur Olga apguva jaunatnes atpūtas un tūrisma organizatora specialitāti, nebija augstskola, taču labas pieredzes avots gan. «Biju vienīgā krieviete latviešu kompānijā, kas bija sabraukuši no visas Latvijas. Bijām ļoti jauks kolektīvs, un, pateicoties viņiem, kārtīgi iemācījos latviešu valodu,» Olga saka un stāsta, ka visi kopā rīkojuši bērnu nometnes Piektā debespuse, kur Olga bijusi satura vadītāja. Taču ar to arī darbs tūrismā un pasākumu rīkošanā beidzās.
Tā kā jauniešiem darbu atrast bija grūti un Olgas vienaudžu lokā virmoja doma par došanos uz ārzemēm, meitene izmantoja izdevību piedalīties apmaiņas programmā un nokļuva Dānijā, kur pāris gadu strādāja, dzīvoja ģimenē un paralēli nopietni mācījās dāņu valodu. Vēlāk viņa arī iestājās medicīnas koledžā, taču pēdējā brīdī tomēr izlēma, ka grib dzīvot un strādāt Latvijā. «Dānijā daudz ko ieraudzīju, iemācījos. Parādījās augstākas prasības gan pret dzīvi, gan pret sevi, gan pret apkārtējiem. Gribēju attīstīties, iegūt augstāko izglītību,» Olga stāsta par gūtajām atziņām.
Kārtīgi aizkavējās
Pēc atgriešanās mājās Olga sāka studēt mārketinga menedžmentu Baltijas Krievu institūtā un strādāt par mārketinga koordinatori indiešu restorānā Nataraja. Taču drīz sāka gribēties ko nopietnāku, un likās, ka ēdināšanas jomā gan vairs ne. «Tā kā sēdēt uz vietas nemāku, darbs man ir adrenalīns, sāku meklēt jaunu darbavietu,» Olga saka un atceras, ka, atsaucoties piedāvājumam pastrādāt par viesmīli Coffee Nation, darba intervijā tā arī pateikusi - es pie jums pastrādāšu tikai mazliet. «Bet sanāca tā, ka kārtīgi aizkavējos,» viņa smaida.
Olgai patīk pēc katra veikta soļa spert nākamo. Varbūt tāpēc Coffee Nation viņu gaidīja sekmīga karjeras izaugsme. Sākumā Olga vāca traukus, turklāt darīja to tik labi, ka uz paaugstinājumu par bārmeni viņu kolēģes palaida negribīgi. Pēc tam viņai piedāvāja kafejnīcas administratores amatu, un kādu brīdi priekšniecība Olgu pat sūtīja pa tīkla vājākajām kafejnīcām, lai tās «paceltu» līdz spēcīgāko līmenim. Rezultāti bija acīmredzami labi, un Olgai drīz uzticēja vadīt trīs, bet vēlāk arī visu deviņu Coffee Nation kafejnīcu ikdienas darbu. Kad atbrīvojās rīkotājdirektora vakance, Olgai piedāvāja arī to. Tā bija pāreja uz stratēģiskākiem uzdevumiem, lai gan Olga atzīstas, ka viņai joprojām patīk palīdzēt kafejnīcu darbiniekiem te ar klientu apkalpošanu, te ar padomu, kā kaut ko izdarīt labāk. «Šis bizness ir ļoti saistīts ar detaļām, visa māksla ir sīkumos - gan sadarbībā ar piegādātājiem, gan attiecībās kolektīvā, gan tehniski pareizā ēdienu, dzērienu pagatavošanā,» viņa saka.
Jauna pieeja kā sīkumos, tā lielākās lietās Olgai un visai kafejnīcu tīkla komandai jāslīpē patlaban, kad Coffee Nation pakāpeniski kļūst par Costa Coffee. Ja esi daļa no starptautiska uzņēmuma, tas ir cits līmenis, Olga saka. «Tas ir solis uz priekšu, pārmaiņu brīdis mums visiem. Jāpilnveidojas, bet tas ir tikai pozitīvi. Nevar stāvēt uz vietas.»
Prom vairs negribas
Olgas pārziņā uzņēmumā ir personāla motivācijas un atalgojuma politika, mārketinga un servisa jautājumi. «Strādājam, lai darbinieki piedāvā mūsu produktu, nevis vienkārši stāv aiz letes un gaida, ko nu klients teiks. Man tajā visā ir jāiesaistās,» Olga saka un stāsta, ka viņai ir grūti norobežoties no praktiskas iesaistīšanās daudzajos kafejnīcas ikdienas darbos. «Man tas patīk, bet varbūt tāpēc arī darbinieki man tic. Ja redzu, ka cilvēkam interesē un viņš alkst kaut ko iemācīties, es labprāt stāvēšu blakus un skaidrošu kaut 100 reižu. Bet, ja neinteresē, tad gan neko nevar izdarīt,» Olga teic. Viņa uzsver, ka apkalpojošā personāla faktors kafejnīcu biznesā ir vissvarīgākais, un vadība tikai «vada darbus». Būtiski ir pieņemt darbā pareizos cilvēkus. Olga labi atceras, ka vēl pirms dažiem gadiem darbiniekus atrast bija ļoti grūti - tās «šausmas» vairs negribētos piedzīvot. «Jo bija tā, ka redzi - cilvēks nebūs atbilstošs, bet ir jāsēž un viņš jāpierunā, jo kādam taču ir jāstrādā. Ļoti grūti, jo jūti, ka jau no paša sākuma dari nepareizi, bet nav citas izejas.»
Olga priecājas, ka tagad, līdz ar uzņēmuma rebrendingu, jaunieviešamie standarti padara interesantāku dzīvi arī kafejnīcu darbiniekiem - ir jaunas uniformas, prasības, mācības, tiek veidota iekšējā Costa Coffee akadēmija. «Tagad viņi paši, piemēram, trīsreiz dienā var pārbaudīt kafijas malumu. Agrāk braukāju un to darīju es,» Olga smaida. Viņai pašai domas par savas karjeras tālāko virzību patlaban nav ne prātā, jo turpmākos piecus gadus darba būšot pilnas rokas un uzņēmuma plāns ir arī viņas personīgais plāns un izaicinājums. «Te man ir īstā vieta un lauciņš, kur izvērsties. No ēdināšanas jomas vairs prom negribas,» Olga saka. Tiesa, darba nedēļas beigās spēka rezerves nereti ir izsīkušas, taču tās atjaunot palīdzot kontakti ar tuviniekiem, otro pusīti un diviem kaķiem.