Mums ir iekšējs lēmums - izveidot padomnieku konventu, kurā būtu visi bijušie (LTRK) prezidenti un viceprezidenti. Es ar savu pieredzi, protams, palīdzēšu. Kamera man ir ļoti tuva, bet es vienkārši esmu nogurusi no tā, ko nespēju izdarīt.
Kāpēc nolēmāt darbu neturpināt?
Kā es diezgan bieži daru savā dzīvē - izvērtēju rezultātus. Pirms LTRK bija piedāvājums no Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, kopā ar Tāli Tisenkopfu un Romānu Baumani tikām uzaicināti rakstīt vīziju par Latvijas izaugsmi. Strādājām gadu un finālā nācām ar paziņojumu, ka, mūsuprāt, Latvijas izaugsmei vajadzētu balstīties uz izcilības un atbildības vērtībām, ka tieši vērtību pieeja maina cilvēku. Piedāvājām piecas vērtības: cieņa pret sevi, citiem un valsti; bērni, jo bez viņiem nav nākotnes; izglītība; izcilība, jo Latvija kā maza ekonomika nevar atļauties darīt necili; iesakņotība, kas ir kultūra, daba un viss, kas mums te ir.
Kas ar šo vīziju notika?
Toreizējais premjers Aigars Kalvītis (TP) teica: «Kas tās par muļķībām? Kapitāls un ekonomika ir tā, kas ir valsts vīzija un tā tālāk.» Nepatika mūsu vīzija, piesaistīja profesoru Robertu Ķīli, kurš izstrādāja Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju turpmākajiem 10-20 gadiem. Kad gatavoju šo stratēģiju, vienlaikus biju LTRK viceprezidente. Kopā ar Juri Birznieku no LTRK uztaisījām kameras stratēģijas darba grupu. Aptaujājām lielu skaitu biedru, ko tad viņi īsti gribētu. Izveidojām 20 topa lietas. Pirmās septiņas bija saistītas ar to, ka uzņēmēji grib zināt, kur paliek viņu nodokļi, likumdošanas monitoringu, ietekmēt valdību. Stratēģiju prezentējām LTRK padomē, un tās toreizējais priekšsēdētājs Andris Bērziņš teica: «Zini, Žaneta, vai nu tu tagad paņem stratēģiju, kļūsti par valdes priekšsēdētāju un pierādi, vai tikai raksti stratēģijas.» Pieņēmu izaicinājumu, lai pierādītu, ka to stratēģiju var īstenot. Tajā bija divas daļas. Pirmā saistīta ar monitoringu, dialogu ar valsti un pārējo, otra daļa - mēs ticējām: ja tagad caurspīdīgi un atklāti, ar enerģiju to darīsim, tad taču tie Latvijas uzņēmēji stāsies kamerā. Uzskatu, ka to vienu daļu, kas attiecas uz monitoringu, esmu izdarījusi, bet to otru daļu es nespēju izkustināt un iedvesmot.
Kāpēc? Kur ir problēma?
Tā man ir maza mīkla. Varbūt es viņiem nepatīku.
Bet visiem simtiem un tūkstošiem taču nevar nepatikt?
Domājām tā: Latvijā ir ap 50 000 uzņēmumu, un būtu labi, ja mēs piesaistītu aptuveni 10% no tiem. Tātad trijos gados dabūt 5000 uzņēmumu jeb 10% no tirgus. Trijos gados esam piesaistījuši ap 400 jaunu biedru, bet ap 200 krīzes laikā bankrotēja. Tas bāzes skaitlis svārstās ap 1000 biedriem. Iznāk, ka es aptuveni 1000 uzņēmēju vārdā cīnos arī par visiem pārējiem 49 000! Ja viņi redz, ka mums ir uzņēmēju plāns, ka aizstāvam uzņēmēju intereses, ka darbojamies atklāti, var nākt un komunicēt cits ar citu, - kāpēc no tiem 49 000 tomēr nepievienojas? Pērn izlēmu pārdot tieši. Paņēmu sarakstu un pati sāku zvanīt 100 lielākajiem Latvijas uzņēmumiem ar aicinājumu stāties LTRK. Viņi man teica: kas man no tā? Es mēģināju vedināt uz domu, ka, manuprāt, ir svarīgi, lai liela daļa jeb kritiskā masa - 10% - vienojas par kopīgām lietām un samaksāt biedra naudu, lai uzturētu komandu ar vienu aktīvu Žanetu priekšgalā, kura spožām acīm darbojas nevis pati no sevis, bet pēc uzņēmēju plāna. Viņi tomēr saka: ja neredz paši sev to labumu, faktiski nav gatavi.
Kādi bija uzņēmēju argumenti pret LTRK?
Viens no uzņēmumu pretargumentiem bija, ka tik un tā mēs neko nevaram panākt. Teicu, ka mums ir uzņēmēju plāns, no tur iekļautajiem punktiem esam panākuši gandrīz pusi. Viņi saka - bet nodokļus šā vai tā paaugstināja. No uzņēmēju puses izjutu milzīgu spiedienu, ka neesam cīnījušies, lai nodokļus nepaaugstinātu, ka LTRK neko nevar un ka uzņēmēji paši sev neko nevar dabūt. Tā nav. Drīzāk domāju, ka tā ir mūsu mentalitāte - neiesaistīties. Varbūt tas ir iesakņojies no padomju laikiem: ja esi sabiedriski aktīvs, tu esi muļķis.
Kāpēc uzskatījāt, ka uzņēmēji pievienosies, jo, kā zināms, arī politikā cilvēki Latvijā iesaistās kūtri?
Es pati trijos gados esmu secinājusi, ka cīnījos, cik varēju, kā mācēju un no sirds. Tātad latvietis ir kūtrs, un viņam to nevajag.
Ja atceltu biedru naudu, vai tas mainītu situāciju?
Ir viena lieta, kas ir jāsaprot, arī runājot par politiku. Kad ir vēlēšanas, iedzīvotāji domā, ka viss, ko politiķi sola, arī notiks. Bet, kad pienāk tā darbošanās, izrādās, ka arī politiskajām partijām vajag naudu, tāpat kā kamerai, lai veidotu kvalitatīvu politiku. Tad ir jautājums, kur partijas ņem naudu. Ideāli būtu, ja katrā partijā būtu 10 000 biedru, kuri samaksātu 50-100 latu gadā savai partijai par to, ka tā veido kaut kādu politiku. Taču īstenība ir tāda, ka katrai partijai samaksā kādi 20 vai 30 naudīgākie un, kad pienāk atskaites brīdis, tie naudīgākie saka: nu, kur tad ir solījumu pildījums? Kāpēc sabiedrība nesaprot, ka būtu jāstājas savās partijās, jāmaksā biedru nauda kaut maz, bet kopā sanāktu daudz, lai partijas nebūtu atkarīgas no lieliem maksātājiem. Lai tā nauda, ko samet iedzīvotāji, ir lielāka un nozīmīgāka nekā tā, ko maksā kāds, kas grib kaut ko izbīdīt.
Jūs jau arī neesat partijā?
Tā ir viena no domām, ko pēdējā laikā esmu pārdomājusi (..). Ja iedzīvotāji grib mainīt sistēmu, ir pilnīgi skaidrs, ka būs jāmaksā vai nu partijām, vai sabiedriskajām organizācijām. Nevar gribēt, ka viss notiks tāpēc vien, ka tam ir jānotiek. Ja cilvēki nekur aktīvi neiesaistās - ne sabiedriskajās, ne politiskajās organizācijās -, tad izmaiņu nebūs. Gala secinājums, ja runājam par tālāko virzību: ja katrs cilvēks pats sevī neizdara šo izmaiņu, ko tad es īsti Latvijā gribu, kas tad ir tā kārtība, kādā veidā tās lietas šeit darīsim... Ja mums nepatīk, ka oligarhi maksā partijām, mums ir jāsaprot, ka mums par to būs jāmaksā, lai partijas kalpotu mums.
Vai saredzat sevi politiskajā procesā nākotnē?
Es secināju, ka politikai esmu par naivu, naiva ideāliste. Es patiešām ticēju, ka politiķi no diskusijās pirms vēlēšanām solītā pildīs vismaz pusi, bet gandrīz neko. Par budžetu, par nodokļiem, par sadarbību ar nevalstisko sektoru. Iestājās oktobris, un šķita, ka ir iestājies atsalums. Teicām, lai neceļ sociālo nodokli, ka var atrast alternatīvas, uz to bija politiķu atbilde, ka mēs koalīcijā nevaram vienoties. Tik ļoti tos melus pārdzīvoju, es to nevaru pieņemt. Tas ir viens no argumentiem [aiziešanai no LTRK] - nespēju pieņemt šo dubulto morāli. Kā es varu atkal no jauna runāt ar tiem cilvēkiem, ka es viņiem vairs neticu?
Varbūt ar savu pieredzi esat tieši īstais cilvēks, kam jāliek lietā savas zināšanas, jāiet dziļāk - jāstrādā ne tikai uzņēmēju, bet visas sabiedrības interešu vārdā, ejot politikā?
Bet sabiedrība mani nav atbalstījusi, visus manus centienus. Man varonīgi jāatzīst, ka darbu neesmu labi izdarījusi. Atzinība ir reāls atbalsts.
Kas īsumā ir tās trīs līdz piecas lietas, ko uzņēmēji, LTRK biedri tiešām ir novērtējuši?
Līdz manai nonākšanai LTRK vadītājas krēslā kamerai nebija tādas platformas augstā līmenī, kur var risināt sarunas. Krīzes iespaidā kopā ar partneriem nodibinājām Reformu vadības grupu (RVG). Tā gan nav tāda, kādu es to iedomājos. Teicu, ka vajag izveidot grupu, kas veic reformas, jo ministrijām pašām sevi ir grūti apcirpt (..). Faktiski tāds instruments, kas noteiktu reformas un tās īstenotu, netika izveidots. Tapa platforma [RVG], kurā par to var runāt ar ministriem un koalīciju, un tas patiešām ir liels sasniegums. Otra lieta - mūsu iekšējais mehānisms, deviņas kompetenču padomes, kurās tiek risināti jautājumi, kas attiecīgajā nozarē ir svarīgi. Izveidotas piecas interešu grupas par eksportu, zināšanu ekonomika, mazie un vidējie uzņēmēji, reģionālās un nodokļu lietas. Šāds mehānisms ir unikāls, tas ir sabiedrisks, aktīvs, cilvēkiem patīk, viņi nāk un darbojas. Trešā lieta ir uzņēmēju plāns - saraksts ar to, kas uzņēmējiem ir svarīgs. Šo sarakstu veidojuši ne tikai mūsu biedri, esam iesaistījuši ap 3000 uzņēmēju. Braukājot pa reģioniem, uzņēmējiem prasām, kas ir tas, kas uzlabotu viņu dzīvi. Vēl plānā šogad esam ielikuši mērāmus kritērijus, piemēram, globālās konkurētspējas indeksā Latvija šobrīd ir 75. vietā, Igaunija - 35. vietā, bet gribam būt labāki par igauņiem. Tur ir konkrētas lietas, kā to panākt. Vēl ir neskaitāmas normatīvu izmaiņas, kas parasti nonāk pie mums saskaņošanai.
Kas ir tie darbi, kas nav padarīti vai ko varēja izdarīt labāk?
Nav tie 3000-5000 uzņēmumu dabūti kamerā. Es neesmu to spējusi izdarīt.
Šķiet, LTRK no uzņēmēju interešu «sargsuņa» lomas kādā brīdī pārtapa par valdības partneri. Kāpēc notika šāda pozīcijas maiņa?
Ja viens uz otru nemitīgi bļauj, dialogs neveidojas. Kas tad ir svarīgāk - ka visi dzird manu bļaušanu vai ka tiek sasniegt rezultāts? Mēs vispār Latvijā maz runājam par rezultāta sasniegšanu un atskaiti par to. Kā manā gadījumā - rezultātu nesasniedzi, 5000 biedru nav, uz redzēšanos! Tāpēc, runājot ar valdību par lietām, kas uzņēmējiem ir būtiskas, - tās jau tikai partnerībā ir sasniedzamas. Mūsu pēdējais paziņojums gan ir bijis visai skarbs - ja nebūs nopietnu reformu līdz 31. martam, mēs ar valdību nesadarbosimies.
Ko nozīmē «nesadarbosimies?» Varbūt valdība to tikai vien gaida?
Tas būtu jautājums par nopietnu demokrātijas pārkāpumu. Valdības uzdevums ir visu laiku runāt ar sabiedrību, izmantojot sabiedriskās organizācijas kā starpnieku. Ja valdība to nedara, tas ir demokrātijas pārkāpums. Ja mēs sakām, ka nesadarbosimies, valdībai ir jānāk pie mums un jāpiedāvā risinājumi. Domāju, ka Valdis Dombrovskis to ir demonstrējis, uzdodot ministriem iesniegt reformu plānu.
Tātad ar LTRK viedokli rēķinās un organizācijai ir zināma ietekme. Vai tomēr biedru skaits ir tas izšķirošais, lai pieņemtu lēmumu neturpināt darbu?
Ja esmu kaut ko apņēmusies un neesmu to izdarījusi, tad… Es to ļoti personīgi uztveru, jo es jau pati esmu šīs stratēģijas autore. Es to nevaru izdarīt - es vienkārši to nespēju! Biznesa valodā runājot, esmu radījusi produktu, ko nevar pārdot. Vai nemācējām šo produktu pārdot.
Vai aiziet bija jūsu pašas lēmums, vai kāds no LTRK padomes puses jūs kritizēja?
Ir runa par manu atbildību - par to, ka es atbildu par saviem vārdiem. Lai slēgtu jaunu vienošanos, ir vajadzīga ļoti liela ticība, ka es spēšu ar tādu pašu aizrautību un degsmi strādāt nākamos trīs gadus. Es esmu to pazaudējusi, jo nejūtu, ka es būtu atbalstīta. Trīs gadus esmu veltījusi šim procesam. Man pietiek, jo dzīvē ir daudz citu interesantu lietu, ko darīt.
Vai LTRK ir nākotne, ja tikai aptuveni 2% uzņēmumu ir gatavi iesaistīties?
Manuprāt, kamera tagad ir pacelta nebijušos augstumos, taču, iespējams, jāfokusējas uz citiem virzieniem. Iespējams, LTRK nākotne ir vairāk pārdot pakalpojumus. Tā ir sabiedriskās organizācijas uzņēmējdarbība. Taču tas jau būs kaut kas pavisam cits, nekā es biju domājusi un solījusi.
Vai ir skaidrs pretendentu loks uz LTRK valdes priekšsēdētāja amatu?
Domāju, ka pašreizējais LTRK valdes loceklis, juridiskais direktors Jānis Endziņš ir ļoti laba kandidatūra, padomei vienkārši ar viņu jāvienojas.
Daļa uzņēmēju, kuri vaino valdību, paši nebūt nav godīgi pret valsti, piemēram, nodokļu maksāšanas jautājumā. Vai te nav vērojama dubultmorāle?
Jā, daļa uzņēmēju nodokļus nemaksā, un tā ir problēma konkurētspējai. Tie, kuri maksā, ir apvainojušies uz nemaksātājiem, kuri savukārt netic valstij. Citi vēl jautā, kāpēc maksāt nodokļus, ja uz mana rēķina politiķi veido savus biznesus. Pateicoties koruptīvai videi. Iespējams, daļa uzņēmēju mani neatbalsta, jo es ļoti stingri esmu iestājusies pret korupciju. Par to man no uzņēmēju vides bijis ļoti daudz pārmetumu, jo korupcija jau pastāvot visās valstīs un mēs kļūšot nekonkurētspējīgi.
Mūsu izeja no šīs krīzes ir tikai atmoda sevī. Katrs pats izvērtē savu konkurētspēju pasaulē, katrs pats sev uzdod jautājumu: ko es varu izdarīt līdzcilvēkiem un valstij? Nevis dzīvot tikai ar domu: ko tu man dosi? Tajā brīdī, kad cilvēki sāks domāt par savu iekšējo atmodu, notiks ļoti daudz pozitīvu lietu.
Kā jūs raksturotu trīs premjerus, ar kuriem sadarbojāties, - Aigaru Kalvīti, Ivaru Godmani un Valdi Dombrovski?
Viņi ir tik atšķirīgi. Par Kalvīti man grūti izteikties, jo mūsu bērni gāja vienā klasē… Es Kalvīti cienu kā ļoti labu tēvu. Godmanis ir personība - es par viņu balsoju. Man ļoti patika viņa raidījumi Radio SWH. Reiz es pie lielveikala nevarēju no auto izkāpt - tik interesants bija raidījums! Godmanis tā kā gribēja komunicēt ar sabiedrību, bet īsti nespēja. Dombrovskis grib un var komunicēt, un viņam ir lieliska humora izjūta.
Ko darīsiet tālāk?
Esmu pilnīgi balta lapa, šādā situācijā savos 47 gados nekad vēl nebiju nonākusi. (..) Nedaudz atpūtīšos, darīšu vienu savu hobija lietu. Ir tāds Imanta Ziedoņa fonds Viegli. Pērn vasarā I. Ziedoņa Murjāņu mājās ierakstījām disku kopā ar ievērojamiem Latvijas mūziķiem Renāru Kauperu un citiem. Diska prezentācija būs 1. maijā. Paši piedalāmies un arī dziedam šajā koncertā, ir mēģinājumi, un beidzot ir jāmācās dziesmas no galvas. Ļaušos tam un esmu pārliecināta, ka pēc diviem trim mēnešiem būšu atpūtusies un atradusi jaunu nodarbi (..). Iespējams, jaunā biznesā.
Intervēja Ilze Zālīte un Osvalds Zebris