gadā sadarbībā ar apgādu Karogs, un, pateicoties konkursam, ir uzrakstīti un grāmatas formātā dienasgaismu ieraudzījuši vairāki nozīmīgi romāni, tajā skaitā atzinīgi novērtētais Roalda Dobrovenska darbs Rainis un viņa brāļi un Jāņa Lejiņa vēsturiskā triloģija Zīmogs sarkanā vaskā. Pēc vairāku gadu pauzes pērn atkal noritēja jau astotais oriģinālo romānu konkurss, kuram pieteiktie 55 manuskripti ir vērā ņemams apliecinājums tam, ka Latvijas rakstniekiem šāda iniciatīva «no ārpuses» ir ārkārtīgi nepieciešama.
Kopš 2002. gada, kad aizritēja septītais - uz kādu brīdi pēdējais - jūsu atbalstītais romānu konkurss, pagājis krietns laiciņš, un pērn atkal esat iesaistījies Latvijas rakstnieku atbalstīšanā. Kāda ir jūsu motivācija?
Piedodiet par zināmu patērētāja egoismu, bet mana galvenā motivācija ir kultūras vajadzība. Tā ir vajadzība pēc latviešu literatūras, mūzikas, dramaturģijas, glezniecības. Domāju, ka jebkurš latviešu uzņēmējs jūtas drošāks par savu nākotni, ja tepat līdzās kāds rada kultūras produktus ar latvisku izcelsmi un latviski. Nacionālā kultūra ir vienīgā iespējamā pilnvērtīgā atbilde globalizētajai patērētāju kultūrai. Kā jau teicu - esmu egoists, tāpēc atbalstu.
Kā ir šodien būt mecenātam Latvijā, un salīdzinājumam - kā bija XX gadsimta deviņdesmitajos gados?
Man būtu grūti nodefinēt būtiskas atšķirības. Es nezinu visu mecenātu padarīto. Ļoti gribu cerēt, ka šo tradīciju nav iznīdējusi krīze. Mazām tautām kultūras mecenātisms ir būtisks nacionālās identitātes uzturēšanas un attīstīšanas līdzeklis. Tam ir jābūt, un viss. Kamēr varēšu, būšu šīs kustības dalībnieks.
Ņemot vērā gan kultūras jomas budžetu kopumā, gan necilās summas, ko tai var piešķirt Valsts kultūrkapitāla fonds, aizvien biežāk kā risinājums tiek piesaukta filantropija. Vai jūs Latvijā tai saskatāt nākotni - kam jānotiek, lai kultūras iniciatīvu atbalstītāju rastos arvien vairāk?
Tas ir neatbildams jautājums, lai gan - kolīdz būs uzņēmēji, kuri varēs prognozēt, attīstīt un justies drošāki par savu biznesu ilgākā laika termiņā, piemēram, vienas paaudzes dzīves cikla garumā - tie ir apmēram 25-30 gadi -, vēlme būt filantropam būs klāt kā likts. Es nevaru noformulēt precīzi, bet tam ir jēga - stabilitāte ļauj būt drosmīgākam, tālredzīgākam, arī naivākam un cerošākam. Filantropija nav pārēduša jaunbagātnieka sapnis.
Esat apsvēris domu, ka varētu būt mecenāts arī kādai citai kultūras jomai?
Man ir viena doma, kas neliek mierā - latviešu vai Latvijā tapusi dramaturģija. Nezinu, kā to salikt kopā, bet gribētos kā mecenātam piedalīties lugu konkursā, kurā uzvarētāju lugas tiktu iestudētas teātrī. Varbūt jāparunā ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni, varbūt viņš var palīdzēt. Teātris man ir svešs lauks - nezinu, kā tur režisori izvēlas lugas. Man ir sajūta, ka latviešu dramaturģija ir mazliet iestrēgusi, jāatrod grūdiena punkts. Nezinu, vai varu uzdrīkstēties, bet varbūt konkursam jāpiesaka tēma, piemēram, uzņēmējdarbības tapšana Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Pilnīgi brīvi un bez jebkādas izdabāšanas uzņēmējiem. Lai vēlreiz kāds Deglavs «paceļ» Rīgu, ar visiem deviņdesmito gadu mēsliem, korupciju, asinīm. Nu re, atkal esmu egoists, gribu ieraudzīt spoguli.
Zinu, ka pats esat liels grāmatu lasītājs. Kā radās jūsu mīlestība uz literatūru, un kādai lasāmvielai dodat priekšroku?
Man dažādu personisko īpašību dēļ nekad nav paticis sistemātiski un regulāri mācīties, un grāmatas bieži vien to ļāva kompensēt. Literatūra ārpus obligāto sarakstu rāmjiem vienmēr atļāva būt brīvam. Cik sevi atceros un protu to darīt, man ir paticis lasīt - brīžiem haotiski, brīžiem nekā. Cita radīts teksts acu priekšā narkotiski aizpilda laiku, rosina iztēli. Vecmodīgi, bet tā tas ir.
Vai ir kāds jūsu atbalstīts literārais darbs, par kuru sajūtat īpašu lepnumu un prieku?
Diez vai es pateikšu ko jaunu. Par konkursa augstākajām virsotnēm uzskatu Jāņa Lejiņa darbu Zīmogs sarkanā vaskā un Roalda Dobrovenska Rainis un viņa brāļi. Priecājos, ka Jānis Lejiņš turpināja darbu šajā virzienā arī pēc konkursa. Un izcili turpināja. Joprojām apbrīnoju Roalda Dobrovenska drosmi rakstīt par Raini, likās, ka par viņu viss jau ir pateikts no visām iespējamām ideoloģiskām un personiskām pozīcijām. Tas ir fenomenāls gabals!
Pašreizējā situācijā, kad rakstnieki cīnās par jelkādu valsts atbalstu, viņi ir spiesti saņemt arī ne tos glaimojošākos komentārus par savām literārajām spējām. Jūsuprāt, mums ir rakstnieki ar lielu radošo potenciālu?
Esmu pārliecināts, ka ir un ne viens vien! Tikai negaidiet literatūrzinātnisku vērtējumu no manis, esmu tikai lasītājs. Es paļaujos uz saviem literatūras gidiem - mana romāna konkursa žūrija un dažu draugu loks. Reizēm viņu viedokļi sakrīt, reizēm nemaz. Gluži kā dzīvē.