Visur jābūt priekšā
Tas krampis Ainas kundzei no bērnības, ko pavadījusi Vircavā, Jelgavas pusē. Ar Rīgu, kur dzimusi, saistās vien dažas atmiņas: «Zobārstniecībā es, trīsgadīgs meitēns, ieraugot uzrakstu «Kase», prasīju mammai, no kura gala tas vārds jālasa. Izlasīju no abiem - jau tajā laikā pazinu burtus. Un vēl nekādi nevarēju saprast, kāpēc pa vienām durvīm visi iet iekšā, bet ārā nāk retais. Tas bija lifts.»
Ainas vecāki bijuši skolotāji, paps meitēnu agri ievirzījis gudrībās. «Tieši vecāki ir tie, kuri ievirza prātu, tāpēc atbalstu mājmācību,» saka Aina. Viņa lasīt iemācījusies ātrāk par piecgadīgo brāli. Tik ļoti gribējusi iet skolā, ka Vircavā trīs gadus gājusi ābečniekos, tāpēc pamatskolā varēja mācīties jau 2. un 4. klasē. «Skolā mani gandrīz nekad nesauca, to ļoti pārdzīvoju. Jo visu zināju. Tās alkas pēc radošā izziņas procesa man ir jau no bērnības. Visu mūžu esmu mācījusies,» uzsver Aina. Savukārt adīt pratusi no sešiem gadiem - ļoti paticis. «Pirmās zeķes uzadīju desmit gadu vecumā - nesen piedzimušajai māsiņai. Mamma adīja man, bet es māsai.» Brīnumbērns? «Nē taču! Tikai vienmēr visur esmu līdusi iekšā. Man ir jābūt priekšā. Man vēl tagad saka: «Ome, no tevis nāk enerģija!»»
Pēc pamatskolas Aina iestājusies Rīgas Daiļamatniecības vidusskolā. Sākusi arī sportot. «Pierakstījos šaušanas, vingrošanas, slēpošanas pulciņā. Atceros, rakstīju vidusskolas direktoram iesniegumu, ka esmu sekmīga un lai ļauj mācīties arī Rīgas Jaunatnes sporta skolā. Tur sāku trenēties. Grūti man gāja - biju apaļa meitene un neko nemācēju. Bet bērnībā man ļoti patika divas lietas - adīt un ķert izsprukušās govis. Zemgalē govis sēja pie ķēdēm. Kad lija, māls izmiekšķējās un govis mietiņus izrāva. Kāds man bija baudījums skriet pakaļ nezin cik kilometrus, meklēt, kuros kaimiņos pazudušas. Tas man gēnos - radošais un fiziskais.» Tā Aina skrējusi, un tā viņas jaunākā mazmeita skrien tagad - spēlē flautu orķestrī, džezā, kāpj kalnos, iet modeļu skolā, dzied korī, ansamblī un dejo tautiskās dejas. «Viņai 12 gadu! Viņa man saka: «Vecomāt, eju tavās pēdās!»» lepojas ome.
Nevajag par rezultātiem
Pēc daiļamatniekiem Aina drīz sapratusi, ka sports vairāk pie sirds. Iestājusies fizkultūras institūtā Ļeņingradā, neklātienē. «Noturējos divus gadus. Tad sapratu, ko patiešām nozīmē mācīties - ak, ārprāts, bet jādara ir.» Bet tad Pedagoģiskajā institūtā pie Dabaszinību fakultātes tika atvērta fiziskās audzināšanas nodaļa. «Es iekšā! Tikai uzņemšana ir beigusies. Bet tajā laikā jau biju Latvijas vieglatlētikas izlasē, skriešanā. Tiku iekšā.»
Institūta pēdējā kursā Aina, Grundules jaunkundze, apprecējusies. Tolaik viņa bijusi ļoti tuvu sporta meistara normatīvam. «Lai pēc institūta beigšanas nebūtu jāpierāda, kam pieder diploms un sportiskie sasniegumi, precējāmies laikus - janvārī, kad nebija vieglatlētikas nodarbību un sacensību. Un laimīgi esam kopā jau 57 gadus!» stāsta Aina. Aprēķina laulības? «Nē, termiņš. Bet man arī bija apnikuši visi tie jaunie cilvēki, kuri nemitīgi teica komplimentus par maniem sportiskajiem sasniegumiem. Komplimenti man patika, bet ja ar mani grib bučoties un apkampties, tad nevajag runāt par rezultātiem. Vajag dejot ar mani. Tā bēgu no visiem! Ivars sākumā nepazina mani kā sportisti, viņš teica: «Jāpamēģina ar tādu smuku Rīgas meitenu iedraudzēties...»
Sportojusi Aina līdz gadiem četrdesmit. Guvusi arī nopietnu traumu - ceļgalā menisku pārrāvusi. «Aizveda uz traumām un - liktenīgi, tur nav elektrības, rentgenu uztaisīt nevar. Veda uz fizkultūras dispanseru, kur kāju uz sešām nedēļām ielika ģipsī - to nedrīkstēja.» Ainai esot viena no Traumatoloģijas institūta zelta medaļām - jo ar savu darbu un mediķu palīdzību kāju tiktāl savedusi kārtībā, ka pēc 10 mēnešiem atkal izpildījusi sporta meistara normatīvu: «Vēl medaļa ir kādam pianistam, kurš pēc grieztas brūces plaukstā tomēr atkal spēlēja klavieres, balerīnai un kādam futbolistam. Mēs atgriezāmies un bijām pilnvērtīgi sava darba darītāji. Kalnbērzs man teica: kamēr skriešu un kamēr būs nospriegoti visi muskuļi, kāja nesāpēs. Tagad gan paskriet vairs nevaru.»
Gribu būt varoša!
Aizejot pensijā, Aina uz 15 gadiem pilnībā pievērsusies mazbērniem. «Dzīvoju Vecpiebalgā, lauku mājā. Biju īsta omīte. Bet, kad jaunākais mazbērns sāka iet skolā, gribējās kaut ko darīt. Baseins, vingrošana nepatika. Aerobikā sāka raut krampji, un skolotāja teica, ka negribot nokļūt cietumā, ja es nokļūšu tur, no kurienes atpakaļ nenāk.» No aerobikas Ainu palūdza aiziet. Tā kā rados visas sievietes dejo līnijdejas, meita aizvedusi uz tām. Ainai iepaticis tik ļoti, ka savu 75. jubileju tā arī nosvinējusi: «Aizgāju Ķengaragā uz tuvējo skolu pie direktores un palūdzu zāli dejošanai. Piešķīra. Saaicināju visus līnijdejotājus un svinējām dejojot. Kliņģeris, protams, bija.» Tad arī radusies ideja līnijdejas mācīt citiem.
Tagad Ainai ir divas līnijdejotāju grupas Dienas centrā Ķengarags. «Šogad atnākušas tādas kundzes! Pie septiņdesmit gadiem! Prieks strādāt. Vecumdienās jau svarīgi iekustināt, parādīt, sak, tu neesi tikai ome.» Vai Ainai ir sapnis lielajām vecumdienām? «Mazmeita teica: «Vecomāt, domā vienmēr uz priekšu un pozitīvi!» Valters nodzīvoja līdz 102 gadiem, bet tad man būs dikti nesmuks ģīmis. Galvenais - dejot, kamēr vien var, adīt, darboties! Gribu būt varoša, cik vien būs lemts. Jo nav tāda vārda «nevaru,» ir tikai negribēšana. Bet es gribu. Un gribu savus mīļos mīlēt,» saka Aina Alksne.