Būtu absurdi mēģināt izšķirt, kuram šajā muļķību pingponga farsā ir taisnība. Nevienam nav. Var tikai skumji secināt veco kā politika patiesību, ka grimstoši politiķi - un ne tikai Lielbritānijā un Latvijā - ir gatavi bezatbildīgi ķerties pat pie visnejēdzīgāko argumentu salmiņa, lai noturētos virs ūdens. Un arī - ka mūsdienu atvērtajā pasaulē politiķiem ir jārēķinās, ka jebkura «iekšpolitiska» lieta var kļūt par argumentu starptautiska mēroga diskusijās. Un galu galā - ka politikai jābūt godīgai, ar to saprotot arī politiķu intelektuālo godīgumu un atbildību par saviem vārdiem.
Šajā konkrētajā gadījumā godīguma testu neiztur neviens no strīdniekiem - ne leiboristi, kuri tagad populistiski izspēlē Waffen SS latviešu leģiona kārti pret konkurentiem torijiem, kuriem labas izredzes uzvarēt nākamā gada vēlēšanās, ne konservatīvie, kuru opozīcija leiboristiem balansē uz robežas ar populistisku opozīciju Lielbritānijas dalībai Eiropas Savienībā, ne šajā britu strīdā izmantotā TB/LNNK, kuras principiālo divkosību un līdz ar to tās «nacionālisma» vērtību - čekistu tugrikos un partijas batjku amatos mērāmu varas pīrāgā gabalu - labi zinām.
Leiboristu un konservatīvo cīņā par varu Latvija tika ierauta, kad Timotijs Gārtons Ešs, ko daži mēdz dēvēt par mūsdienu Eiropas ietekmīgāko intelektuāli, acīmredzami nobažījies par Lielbritānijas Eiropas politiku, ja pie varas nāktu konservatīvie, laikrakstā The Guardian 10.jūnijā apvainoja konservatīvo līderi Deividu Kemeronu, ka viņa partija pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām izvēlējusies izveidot Konservatīvo un reformistu grupu EP kopā ar «nacionālistiem un populistiem no Polijas un Čehijas» un arī TB/LNNK, kuras pārstāvji uzskatot, ka «tie, kuri karoja tā dēvētajā Latviešu leģionā (Waffen SS latviešu vienībās), bija drosmīgi patrioti, kuri piebiedrojās vienam nelabajam, lai atvairītu otru vēl sliktāku - Staļina Padomju Savienību».
Maisam gals bija vaļā - leiboristu politiķi labprāt stājās izmantot šo «nacistu līdzskrējēju» kārti konservatīvo diskreditēšanai. Arī kreiso Liberāldemokrātu līderis Kriss Hūns pavēstīja, ka Kemerons «biedrojas ar Latvijas partiju, kas glorificē Ādolfa Hitlera Waffen SS». Bet 1.oktobrī arī Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Milibends savas partijas konferencē paziņoja, ka viņam «metoties nelabi» par toriju «jaunajiem sabiedrotajiem», kuri piemin Waffen SS ar «gājienu kopā ar SS veterāniem».
Latvijas Ārlietu ministrija, saprotams, paziņoja, ka tai nav pieņemami britu politiķu «maldinošie apgalvojumi par vienu no Latvijas valdības koalīcijas dalībnieku un Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem». Milibends piezvanīja Latvijas ārlietu ministram Mārim Riekstiņam un paskaidroja, ka viņa izteikumi par TB/LNNK neesot vērsti pret Latviju un tās valdību. Abi ministri «abpusēji apstiprināja, ka starp valstīm ir izcilas attiecības».
Nu, tiešām izcili - britu konservatīvo sadarbība ar TB/LNNK Briselē Milibendam kā leiboristu politiķim izraisa nelabu dūšu, bet šīs partijas atrašanās Latvijas valdībā viņam kā Lielbritānijas valdības ministram it nebūt netraucē «strādāt kopā svarīgu jautājumu Eiropai risināšanā», kā ministru runāto atstāsta ĀM. Gan Milibends, gan Riekstiņš galu galā izskatās dīvaini, taču Latvijas valdībai situācija ir pavisam muļķīga - ne jau tā ir šo skandālu izraisījusi, bet nu tai nākas taisnoties par citas valsts politiķu savstarpēju kašķi.
Vienīgie, kas šajā situācijā jūtas labi, ir paši tēvzemieši. Briti būs atdevuši šai politikas mēslaines virzienā ejošajai partijai ja ne pastāvēšanas jēgu, tad ieganstu runāšanai. Tiesa, viss, ko šī partija tagad atkal runā, ir jau simtām reižu dzirdēts un Latvijā labi zināms. Bet skaidrot priekšvēlēšanu rūpju nomāktajiem britu leiboristiem un konservatīvajiem, kas bija Latviešu leģions un kas ir TB/LNNK divkoši, ir bezcerīgs pasākums.
Turklāt, kamēr Tēvzemes «civilizētā seja» partijas priekšsēdētājs Roberts Zīle brīnās par britu medijos aktualizēto «jautājumu par TB/LNNK it kā nacistisko nostāju» un pošas uz Lielbritāniju kaut ko skaidrot, viņa partijas otrā seja Juris Dobelis no Saeimas tribīnes uzbrēc citiem parlamenta deputātiem - «nāvi okupantiem!» - un pēc tam glumi īd, ka ar to esot mēģinājis «nostiprināt vērtības ar vienu vispārpieņemtu teicienu, ko Otrā pasaules laikā bieži lietoja arī Padomju Savienībā». Bet tikmēr viņa partija mēģina «nostiprināt pozīcijas», runādama par apvienošanos ar Visu Latvijai!, kuras vadonis Raivis Dzintars savulaik fotogrāfijās dižojies kopā ar krievu neonacistu Jevgeņiju Osipovu. Vai Zīle to skaidros ar Dobeļa un Dzintara grūto bērnību un pārmetīs visai pasaulei Latvijas vēstures un šodienas īstenības nesaprašanu?
Diemžēl ar skaidrošanos pašreizējo skandālu nevar atrisināt, jo to dzen galveno personāžu taktiskas politiskas intereses, nevis vēlme kaut ko noskaidrot. Šajā muļķīgajā diskusijā retorika ir svarīgāka par patiesību, un maz cerību, ka runātāji vienosies izmantot iespēju paklusēt.