Mārtiņa Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa sasniegtais pasaules čempionāta pusfināls 2011. gadā, Eiropas čempionāta un olimpisko spēļu medaļas bija patīkami pārsteigumi, pat sensācijas. Sportisti arī neslēpa, ka pastarīšu statuss arī palīdzējis gūt panākumus, jo spēlēs pret līderiem bijusi iespēja spēlēt brīvi, atraisīti, bez bailēm kļūdīties. «Pretiniekos bija jūtama tāda neraksturīga ļorga. Viņi baigi raustījās. Mums jau nekas, bija tikai jābauda spēle. Nekādu baigo rezultātu no mums neprasīja. Jo tālāk aizgājām, jo lielāks bija prieks. Un aizgājām tālu,» Šmēdiņš, atceroties olimpisko turnīru, ir pārliecināts, ka tas palīdzējis gūt panākumus.
Arī Šmēdiņa un Aleksandra Samoilova šīs sezonas vētrainais starts pārsteidza pludmales volejbola pasauli, taču stabilais un pārliecinošais sniegums un, neslēpsim, augstās ambīcijas lika Latvijas duetu jau ierindot starp favorītiem visās sacensībās, kurās tas piedalās. Tiesa, jau priekšsacīkstēs katrs sets nāca ar krietni lielāku piepūli. Brīvi spēlēt jau varēja pretinieki, tostarp kanādieši ceturtdaļfinālā, kuri pret Latvijas komandu varēja tikai iegūt, jo pretinieki jau iepriekš bija pārspējuši visas savas cerības šajā turnīrā. Savu artavu kanādiešu brīnuma tapšanā deva arī trīs līdzšinējās sezonas savstarpējās spēlēs Latvijas dueta gūtās uzvaras, kuras nešaubīgi bija nosēdušās vismaz sportistu zemapziņā, liekot mūsējiem vairāk domāt par to, kas gaida jau nākamajā kārtā, bet pretiniekiem dodot papildu motivāciju pierādīt, ka viņi no līdzšinējām kļūdām mācījušies.
Ne velti Šmēdiņš jau turnīra gaitā atzina, ka pēc katra panākuma uzvaras nāk arvien grūtāk. Favorīta statuss pats par sevi jau neko nedod, jācīnās pat ar vēl lielāku atdevi, jo skaidrs, ka pretinieks šādās spēlēs vienmēr ir modrs.