Prozas lasījumi, kas notiek gada nogales tumšākajā laikā, to kliedē ar piedāvājumu rēnas pēcpusdienas un vakarus pavadīt neparasti, vērojot, kā telpā starp autoru un auditoriju darbojas rakstīts un runāts vārds. Mums tā ir iespēja ne vien dzīvajā dzirdēt autora intonāciju, bet arī sastapties ar teikšanas tradīcijas turpinājumu «šeit un tagad».
Prozas lasījumiem ir sešpadsmit gadu, pusaudža vecums. Kā jebkuri dzīvi organismi, arī festivāli pieredz augšanas grūtības un «hormonu vētras». Pēc pagājušā gada festivāla tā rīkotāji izdarījuši secinājumus un šogad sarīkojuši demokrātisku konkursu, kurā ar nepublicētu prozas sacerējumu bija aicināts piedalīties ikviens. Žanri tika strikti noteikti - stāsts, romāna fragments vai eseja, jo pagājušajā gadā ne viens vien sacerējums bijis «izplūdis» un tāpēc grūti vērtējams un arī saprotams. Žūrija saņēma četrdesmit piecus manuskriptus bez autoru vārdiem. Tika apkopoti vērtējumu rezultāti, un tikai pašās beigās žūrijai tapa zināmi to autoru vārdi, kurus dzirdēsim šogad. Tā teikt, pilnīga un totāla demokrātija! Bet te uzreiz sastopamies ar tām pašām «augšanas grūtībām». Varbūt tomēr Latvijas «dzīvos klasiķus» vajadzēja piedāvāt, tā teikt, kādā atsevišķā lasījumā, varbūt ir par daudz gribēts, lai viņi piedalās konkursā kopā ar iesācējiem?
Tagad, kad tiek rīkots konkurss, Prozas lasījumi daudziem ir vienīgā iespēja ar savu sacerējumu parādīties publiskā telpā. Jo Latvijā nav - un tas ir kauna traips uz kultūrpolitikas «sirdsapziņas» - kur stāstus un romānu fragmentus publicēt, izņemot žurnālu Latvju Teksti, kas diemžēl iznāk tikai četras reizes gadā. Strādājot žurnāla redakcijā, esmu sapratusi, ka publikācija drukātā medijā daudziem autoriem tomēr šķiet daudz prestižāka nekā tīmeklī. Līdz ar to Prozas lasījumos dzirdēsim debijas un daudz jaunu autoru, kurus publika varēs novērtēt, pamanīt vai arī - nepamanīt. Arī ar to jaunajiem ir jārēķinās. Lasot iesūtītos manuskriptus, radās iespaids, ka ne vienam vien lielākā autoritāte literatūrā, šķiet, ir Koelju, bet diez vai tā ir labākā un gaumīgākā osta, no kuras doties plašajos prozas ūdeņos.
Jaunākajā romānā Karte un teritorija Velbeks atzīst, ka romāni vispirms nogatavojas kaut kur debesīs un tad varbūt nolaižas pie rakstnieka, lai materializētos. Lai uzrakstītu ko nozīmīgu, jātrenējas ne vien rakstīšanas mākslā, bet arī - un vispirms - domāšanā, kas ir viens no visgrūtākajiem izaicinājumiem ikvienam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā jomā tik daudz dižu priekšgājēju, tostarp realitāte mūsu acu priekšā mainās strauji, piedāvādama arvien negaidītākus sava satura papildinājumus. Kā acumirklī notvert vai pat izdomāt īstos vārdus, lai tos iesēdinātu tekstā? Tam droši vien nepieciešama kaut kāda tukša telpa sevī. Tukšums un klusums, kurā ieiet un uzkavēties, kamēr precīzie, īstie vārdi atnāk un caurdur neziņas melno plēvi kā svaigi uztrīts nazis.