«Tbilisi jau valdīja nakts» - tāds varētu būt vispoētiskākais refrēns - lietuvēns, kas pavada romaneskas Fora galveno varoni - šķiet, ar mītisko «vīriešu pusmūža krīzi» sirgstošo vācu tūrisma aģentūras līdzstrādnieku, kuram priekšnieks dod steidzamu darba uzdevumu - kā aculieciniekam sacerēt ceļvedi par Gruziju, pie viena «izplēšot» viņu no komfortablās, kaut arī pieticīgās «plastmasas mietpilsoņa» eksistences Berlīnē, kurā ir tikai paziņa - draugs Ahims, mīļotā sieviete - sieva Sesīlija, kas atrodas Romā, ne visai apgrūtinošs darbs un, jā, suns. Ģimenes loceklis dobermanis Tibalds. Būtiski - rakstnieku Beridzi romaneskas antagonista attiecības ar Tibaldu acīm (redzami) lasāmi interesē krietni vairāk nekā viņa attiecības ar sievu un dēlēnu. Tibalds ir varoņa alter ego un dēmons vienā personā. Un viņš - kā jau dabas, ne intelekta radība, ir neprognozējams, tādēļ nāvīgi bīstams. Šoks, kādu rakstnieks dāvā lasītājam romaneskas pirmās daļas kulminācijā ar šekspīrisko Tibalda nonāvēšanas ainu, ir pamatīgs, turklāt uzreiz piespiež paraudzīties uz šī prozas darba sižetu un fabulu citu, iespējams, pirmatnējām asinīm - baiļu asinīm - aizplūdušu skatu. Bailes kā zemapziņas impulss bēgšanai, jautājums vienīgi ir - no kā un uz kurieni?
Steidzamais komandējums un lidojums uz Tbilisi ir varoņa neapzināti izvēlēts upurēšanās rituāls, kurā «veiksmīgais rietumu pilsonis», kas savu daudzo identitāšu sajaukumā (varoņa kinderštūbes/audzināšanas un izcelsmes apraksti kolorītās epizodēs veido romaneskas, ja drīkst teikt, melnā humora un sarkasma slāni) rādās ne vien apjucis, bet arī noguris pats no sevis. Tādēļ ierašanās XX gadsimta pašas izskaņas Tbilisi, šajā politiskā un ekonomiskā haosa skartajā kara zonā un Niemalsland - Nekurzemē vienlaikus nāk kā sods un atpestīšana. Jo visapkārt valda, kā smejies, viena vienīga razruha un černuha. Bardaks un lokāla mēroga pizģecs (es te provēju atrast adekvātus apzīmējumus, kā nosaukt to sajūtu, kuru Forā atpazīs ikviens eks-padomijas pilsonis pēc četrdesmit, kam pagājušā gadsimta nogalē Tbilisi notiekošais nav liberālās propagandas zombēta mitoloģija, bet personīgā emocionālā pieredze - tāpēc saprotami, ka prātā pirmie nāk slāvu mātes vārdi).
Haoss kā dzīves sistēma
Brenda Tbilisi - 1999 ekstrēmi eksotiskā flora un fauna ir visaptverošs haoss uz ielas, atmosfēra, kas var nokaitēties un eksplodēt bez jelkāda redzama (varbūt tikai politkorektajam rietumniekam neredzama?) iemesla, absolūta neskaidrība un nenoteiktība cilvēku savstarpējās satiksmē (ej nu sazini, kurš te draugs, kurš pēkšņs ienaidnieks, un bez labu draugu un draugu draugu rekomendācijām labāk vispār degunu no istabas Gruzijā laukā nebāzt…), - haoss kā dzīves sistēma, kura kaut kādā fascinējoši paralizējošā veidā momentāni dezorientē no Berlīnes ieceļojušo vīrieti, ka viņš kļūst paļāvīgs kā dzīvnieks - jā, kā upurjērs, kurš ļaujas - iespējams, pirmo reizi mūžā - tā vienkārši plūst. Kaut arī romaneska sarakstīta lupatu deķa jeb patchwork stilistikā (tā nav paralizētas apziņas plūsma), kopējais sižetveidojošais pavediens/sajūta ne mirkli neatslābst un nepārtrūkst. Tāda mūsdienīga Georga Bīhnera prozdrāmas stilistika.
Un atkal tie suņi! Tbilisi naktīs par ielu vadoņiem kļūst bezpajumtes agresīvu suņu bandas, un ar vienu tādu baru sastopas Foras antagonists. Vai šajā riska zonā berlīnieša (Ich bin ein berliner! - 1963. gadā iesauktos Kenedijs, ja ceļotu pa Beridzes fantāzijas trajektoriju) nokautā asinbrāļa = alter ego Tibalda reinkarnācija jeb suņa gars būs pietiekams glābiņš cilvēkveidīgajam, lai viņš netiktu saplosīts kādā anonīmā Tbilisi šķērsielā? Kas zina, kas zina.
Kultūratsauču galopiskās virāžas
Atriebes eņģeļi reizēm parādās kā gruzīniski Bāskervilu suņi. Šķiļas daudz asociāciju, saistītu ar karmisko atmaksu, upura bezpalīdzību un dīvaino mieru pirms nāves - šķietami iracionālām bailēm, kurām nav nosaukuma, bet kuru dēļ mēs reizēm naktīs nemotivēti pielecam sēdus paši savās mierpilnajās gultās, aukstiem sviedriem noplūduši. Kaut kādu htonisku enerģiju izdvašo Fora, kurā valodas sagūstītajās situācijās vienlaikus sajaukusies gan neitrāli vērojoša, konstatējoša brutalitāte, gan paradoksālā vīzē - spilgts manierīgums. Jā, tieši rigorozs manierīgums - skrupulozi skopos, bet precīzos vārdos izteikts. Piemēram, lappusēs, kurās varonis meditē par savām īpašajām attiecībām ar Sērena Kirkegora darbu Vai nu - vai arī, kā sniegpārsliņu iekļaujot to trausli intīmu sakarību virpulī - te ir gan arogants zviedru dzejnieks Latvijā, gan Tbilisi atklātā īpašā Kirkegora izdevuma manuskripta kopija, gan Maskavas padomju apgāda Progress sējumi - vesela kultūratsauču gūzma, kas mazinformētākam lasītājam liek justies kā nejaušam ciemiņam pie īstena literatūras guru un gurmana reizē - atliek vien nosarkt par savu nezināšanu. Taču Beridzem šīs galopiskās virāžas ar vārdiem, citātiem un nozīmēm ir nepieciešamas organiski, lai demonstrētu kultūras straumes laika nepārtrauktību - varenu, visuresošu vienmērklāt spēku, kas, iespējams, ļauj rakstniekam izdzīvot. Beridzes kultūrmanieriskums ne mirkli nepārtop histērijā par intelektuālās pasaules galu.
Jo - ir tādi viedie (nedaudz komiskā gaisotnē uzburtie Tbilisi 60. gadu paaudzes «inteliģenti» - pēdiņās, jo tas ir padomju vārds, bet rietumniecisko intelektuāļi īsti neklātos lietāt, runājot par šiem Tbilisi gudrajiem vecīšiem), kas vēsā mierā gādā, lai pasaule neizgāztos no saprāta eņģēm pat tajos brīžos, stundās, dienās, gados, kad viņu klātbūtni nemanām, vien nojaušam par tās esamību. Tieši šīs nojausmas dēļ autors Levans Beridze drīkst sūtīt savu varoni droši nāvē.
Bet tulkotāja Māra Poļakova, šķiet, darījusi visu, lai Fora lasītos kā kad rakstīta tīrā un labskanīgā latviešu valodā.