Ateljē mutīgais fotogrāfs un īpašnieks Jānis Borisevičs atklāj savas darbnīcas pievilcību: «Šeit esmu nevis vecs, bet sens.» Viņš šajā Rīgas fotoateljē nr.13 (pēc padomju laiku klasifikācijas) strādā 35 gadus. Vispirms fotogrāfs mūs ieaicina savā birojā. Telpā, kur omulīgi sprakšķ buržuika, sienas rotā veci kino un estrādes zvaigžņu plakāti - Rita Heivorta, Marlēne Dītriha, Belmondo, Dastins Hofmans. Par Hofmanu fotogrāfam ir ko pastāstīt. «Man pie sienas bija viens plakāts, kur Hofmanis Dastins ar vienu citu aktieri nobildējies kopā,» stāsta fotogrāfs. «Kad 90.gados tas latviešu valodas centrs sākās (Valsts valodas aģentūra - aut.), tad nāca pārbaudīt, kurš latviski runā, kurš nerunā, un aizgāja līdz debilismam. Viens tāds pavecs kungs no tā centra pie manis atnāk un jautā, uz plakātu skatīdamies: «Kas šitie par gomikiem (homoseksuālisti - aut.)?» Šitais līmenis! Cilvēks ne savā vietā. Ļoti daudzi tai laikā ne savā vietā bija.»
Tantes un jauni cilvēki
Pavaicāju, kā ir ar klientiem. «Tā kā klibs žīds aiz sētas - ir un nav, ir un nav,» smej fotogrāfs. Bet viņš ir pamanījis, ka cilvēkiem ļoti patīkot viņa retro vieta - īpaši jauniešiem un vecām tantēm. «Ienāk tantiņa uz 80 gadiem, dokumentiem vajag. Es esot viņu bildējis dziļā jaunībā, nostalģija palikusi. Tas nozīmē, ka man pāri par simt gadiem tagad vajadzētu būt (viņam ir 70 gadu - aut.). Nu viens cirks!»
Tikmēr esam pārvietojušies uz pašu ateljē, kur, spriežot pēc tapetēm un melnbaltajām fotogrāfijām pie sienas, nav bijušas būtiskas izmaiņas kopš apmēram 60.gadiem. Tur arī stāv dinozaurs un publikas mīlulis - lielā kamera Harkov, krievu ražojums no 50.gadiem. «Tagad man visi kladzina - es gribu ar šito!» stāsta J.Borisevičs. «Man principā viss ir - filmas ir, pats jaucu ķīmiju, varu uztaisīt. Bet kā lai salīdzina? Teiksim, ja jūs gribat vienu pankūciņu, tad pēc miltiem uz Juglu, cept Bolderājā, ēst Ķengaragā.»
Kosmonauti, anomālijas
Reizēm J.Borisevičs tiek aicināts strādāt arī ārpus ateljē - arī uz baznīcu, kāzām un mājām. «Tās mājas pilnas ar invalīdiem. Piemēram, veca kundze uzaicināja vīru nobildēt. Pieceļ viņu, un, kamēr viņš nokrīt, vajag paspēt nobildēt. Un tad tā dāma bija lielīga - esot vienīgā šajā mājā, kam vīrs ir. Bet tas tika pasniegts tā, it kā viņai mājās būtu vismaz divi kosmosa kuģi,» stāsta fotogrāfs.
«Varbūt kafiju uztaisīt?» piedāvā J.Borisevičs. Viņam esot biedru grupa, kas nāk pie viņa kafiju dzert. «Te viens tāds draugs piemetās - bomzītis, krieviņš. Es viņu uzcienāju ar kafiju, sāku barot. Un tad viņš sāka nākt uz to kafiju kā uz darbu - es atnāku, viņš jau gaida. Beigās viņš baigi apvainojās, jo man bija beidzies cukurs, - kā, cukura nav?? Tad es viņu izdzinu laukā un turpināju cienāt tur,» stāsta fotogrāfs. J.Borisevičs rāda bildes, ko gadu desmitu laikā uzņēmis - Kaukāza kalni, kuros viņš kāpelējis un atradis savu nu jau nelaiķa sievu, kosmonauti (Tereškova un viņas vīrs), kā arī medicīniskas anomālijas uzņēmumu.
Līdz ar digitālā foto ēru rosība Rīgas fotoateljē nr.13 ir faktiski apstājusies. Digitālais foto gan J.Borisevičam šķietot mākslīgs, taču ar draugu, zagsa fotogrāfu, tomēr nolēmuši pāriet uz to, lai darbība neapstātos vispār. Viņš atzīst, ka fotoateljē jau esot pieradums. «Autopilots tas ir. Peļņas nav, cilvēki nodzīti līdz kliņķim. Es taču redzu - ienāk tantiņa, viņai vajag bildīti pensijas apliecībai vai braukšanas kartiņām. Viņa dod savus santīmiņus. Es viņai uztaisu par velti. Sēž un raud - viss, kas sakrājies, nāk ārā. Nāk atpakaļ, kaut kur salasījusi ābolīšus, dod man tos ar sirdi un dvēseli. Izdevīgāk būtu klapēt ciet,» stāsta fotogrāfs. Tad jau labāk par muzeju pārveidot, gribas viņam ieteikt.