Nu, pirmām kārtām vietējiem kinematogrāfistiem no padomju laikiem joprojām saglabājusies sprieduma inerce - lai nu kur, bet Maskavā taču krievu filmai kaut kāda balva tiks! Bet nekā, visas balvas aizgāja pie poļu, čehu, venecuēliešu un - pats galvenais pārsteigums - «kaut kādu tur nezināmu» albāņu filmām.
Politkorektuma «mērcē»
Atzinību čehu (balva labākajai aktrisei Vilmai Cibulkovai par lomu filmā Kā paradīze zemes virsū) un poļu (balva labākajam režisoram Janam Kodavam-Blonskim par drāmu Rozīte; poļu filma Reverss saņēma galveno balvu programmā Perspektīvas) kinematogrāfistiem varētu aplūkot arī godīga politkorektuma «mērcē» - abi darbi stāsta par sociālisma nometnes traģisko vēsturisko pieredzi, tikai Kā paradīze zemes virsū - smeldzīgas drāmas, bet Rozīte - komiski skumja farsa formā, tātad ideāli atbilst šī gada MSKF ideoloģiskajai devīzei par nepieciešamību likvidēt jelkādus vēstures pelēkos plankumus Krievijas attiecībās ar tuvākajiem kaimiņiem.
Saņemot balvu, zālē sēdošajiem krievu glamūrajiem kinošņikiem čehu aktrise Vilma Cibulkova teica: «Ja man pirms divdesmit gadiem kāds apgalvotu, ka es Maskavas kinofestivālā saņemšu labākās aktrises balvu par lomu filmā, kurā skarbā tiešumā parādīta PSRS 1968. gada okupācija Čehoslovākijā, es padomātu, ka cilvēks, kurš to saka, ir KGB provokators.» Tomēr bija jūtams, ka «pelēko plankumu» likvidēšana un termins «krievu okupācija» pat demokrātiski noskaņotajā kinocilvēku auditorijā tika uztverti ne gluži ar sajūsmu - aizspriedumi pret impērijas «mazajiem brāļiem» joprojām ir dzīvi.
Albāņu Romeo šarms
Visradikālāko un ekstravagantāko lēmumu Lika Besona vadītā žūrija pieņēma, ar Grand Prix kā labāko konkursa filmu suminot venecuēliešu kinostāstu… par futbolu. Varētu padomāt - pasaules čempionāta raisītās kājbumbomānijas blaknes. Ja vien Marsela Raskina filma Brālis (oriģinālā Hermano) nebūtu nokļuvusi arī skatītāju iemīļotākās festivāla filmas un starptautiskās kritiķu asociācijas FIPRESCI favorītos (ceturtā godalga Brālim - Krievijas kritiķu profesionālā balva Zilonis/Slon). Tas ir stāsts par diviem ar futbolu apsēstiem brāļiem, no kuriem viens ir tipisks labais, otrs - grēcīgais (pinas ar mafiju, melo, dauzoņa).
Abu simpātisko pusaudžu dzīve sagriežas kājām gaisā, kad mafijas rēķinu kārtošanā nejaušības dēļ tiek nogalināta māte un labais dēls kļūst par nevēlamo liecinieku. Izvēle - abiem iet bojā, stājoties pretī mafijai, lai atriebtu mammas nāvi, vai tomēr «piedot»/aizmirst mafijas noziegumu un izmantot savu iespēju uz laimi un nākotni - jo abi ir ļoti talantīgi futbolisti. Filmas spēks ir režisora prasmē nebanalizēt sižetu līdz holivudisko klišeju līmenim (labie vienmēr uzvar u. tml.), bet gan nostādīt skatītāju kopā ar filmas varoņiem tik sarežģītas morālas dilemmas priekšā.
Balvu par labāko vīriešu lomu saņēma jauns albāņu aktieris Niks Dželilajs, kurš burtiski nošarmēja visus klātesošos ar savu jauneklīgo smaidu un to netveramo aktierisko valdzinājumu, ka ir absolūti skaidrs - viņu mīlēs i kameras, i publika. Jo vairāk tāpēc, ka filma Albānis nav gluži Albānijas produkts, bet gan Vācijā un par vācu producentu naudu tapusi. Arī stāsts par dzīves pabērniem albāņu Romeo un Džuljetu, kur mīlnieks dodas trimdā - peļņā uz Vāciju. Šis gan bija vienīgais festivālā apbalvotais kinostāsts ar laimīgām beigām - tad, kad aizspriedumainie līgavas vecāki atzīs meitas ārlaulībā dzimušo bērnu.
Speciālbalvas par mūža ieguldījumu pasaules kino saņēma franču režisors Klods Lelušs, Konstantīna Staņislavska vārdā nosaukto balvu Es ticu! - franču aktrise Emanuela Beāra, kura bija tik samulsusi, ka sajauca balvu nozīmi - domāja, ka tā viņai piešķirta par galveno lomu filmā, kuru izbrāķēja šī gada Kannu kinofestivāls, neiekļaujot konkursā, bet ar kuras galaseansu noslēdzās Maskavas kinofestivāls. Krievijā Franciju mīl joprojām un kvēli. Bet ko nu Beāra - burvīgā čehiete Vilma vispār bija aizmirsusi hotelī kurpes un pēc savas balvas devās kā baskājīte.