Labāk vēlu nekā nekad... Vasaras atvaļinājumu gaisotnē nepelnīti maz ievērības guvis fakts, ka ir apritējis gads, kopš Latvijas valsts pirmās amatpersonas darbu veic Raimonds Vējonis. Cēlonis, iespējams, meklējams tur, ka arī pats Vējonis (ja neskaita dažas intervijas ar pretenziju uz pārskatu par šo laiku) nav tiecies savu pirmo gadu prezidenta krēslā uzsvērti iezīmēt.
Manuprāt, Vējoņa galvenā problēma ir vēlme ietekmēt procesus vairāk, nekā prezidents to objektīvi var. Ja ņem vērā Vējoņa pamatīgo pieredzi izpildvarā, šī vēlamā un esošā nesamērošana zināmā mērā pārsteidz - bijušam ministram Vējonim vajadzēja zināt, ka prezidents var «uzdot», «prasīt» no valdības, ko vien vēlas, tomēr pārējie varas atzari lielākoties pieklājīgi vēlmes uzklausa un dara tā, kā uzskata par vajadzīgu.
No šī viedokļa prezidentam Vējonim būtu jāpārdomā akcentu maiņa, jo pretējā gadījumā viņš var saskarties ar diviem riskiem. Vai nu viņš arvien vairāk nonāks tādā kā opozīcijas situācijā - «es jau prasu, bet...» -, un pieredze liecina, ka, ja politiķis sāk uzvesties kā iekšējā opozīcija, viņam šis statuss ir jāuztur un «jābaro» ar aizvien jauniem pierādījumiem, ka viņš jau nu gan nepiekrīt tam, kā «lietas notiek». Un rezultātā viņš nonāk arvien lielākā politiskā izolācijā. Vai arī prezidents var nonākt pretējā situācijā - jo vairāk viņš sevi publikai rāda kā aktīvu politikas veidošanas līdzdalībnieku, jo vairāk cilvēku apziņā izzūd distance starp viņu un citiem politikas aktieriem. Savukārt tad, kad šī distances izzušana - daļēji paša Vējoņa retorikas rezultātā - būs notikusi, būs par vēlu atgādināt, ka prezidents var tikai ieteikt un aicināt. Cilvēciski šo, manuprāt, kļūdaino Vējoņa rīcību var saprast - viņš ir pārāk jauns, lai redzētu sevi uzrunu teicēja un lentīšu griezēja lomā, viņam acīmredzot liekas, ka tieši paša pieredze politikā ļauj kā prezidentam spēlēt lielāku lomu. Tas, atkārtošos, neizdodas objektīvu iemeslu dēļ, tādēļ amatpersonai jāmeklē citi darba virzieni.
Tiesa, Vējonis var rēķināties ar kādu interesantu iezīmi cilvēku domāšanā, ko pilnīgi nezinātniski varētu raksturot kā «gribas arī kaut ko labu». Proti, lai cik nelāgi būtu vairākuma priekšstati par politiku un politiķiem, acīmredzot ir kaut kāda nepieciešamība vismaz dažus no šīs saimes vērtēt pielaidīgāk un pat jūsmīgāk. Man nav cita skaidrojuma Vējoņa prezidenta (vai nereti aizsardzības ministru) visnotaļ augstajiem reitingiem. Citiem vārdiem sakot, reitinga pamatā ir nevis aptauju dalībnieku spēja argumentēt, ko tieši ar atzinību aplaimotais politiķis ir tik vērtīgu izdarījis, bet apgalvojums, ka «uz to visu pārējo fona» šis atzīstams par labu esam. Apzināti vai intuitīvi Vējonis, ņemot palīgā arī «savējā», «viens no mums» tēlu, šo sentimentu līdz šim ir veiksmīgi izmantojis. No šī viedokļa pirmais prezidēšanas gads Vējonim, lai gan veselības problēmu samudžināts, ir bijis veiksmīgs. Jautājums: cik ilgi jauneklīguma un emocionalitātes starojums darbosies? Pārvākšanās uz Rīgas pili Vējonim ir simboliska iespēja noslēgt ieskriešanās periodu un pārdomāt tālāko.