Cik nožēlojami izskatās plātīgie, rupjie vācieši iepretim cieņā sēdošajiem sporta komandas puišiem, kas savā starpā, starp citu, sarunājas perfektā vācu valodā. Nākamā epizode ir metro, kur četras uztankojušās vācu skuķes, sviežot tukšu kolas bundžu melnādaina vīrieša virzienā, nobļaujas - melnā cūka. Varbūt berlīniešiem tā ir ikdiena, bet mums metas zosāda. Tādas vēstures mācības, un galu galā - nekādas mācības.
Tomēr vēl ir tikai rīts, un vēl mēs nezinām, kādas skaistas pasaules tautu draudzības stundas mums sagādās šī pilsēta, kurā ir viss - gan spožums, gan posts, gan mīlestība, gan naids.
Šī diena ir pēdējā, kad Gropiusa muzejā apskatāma Frīdas Kālo retrospekcija. Pēc grāmatām un filmas man liekas, ka es viņas gleznas zinu no galvas, tomēr ne reizi mūžā nav laimējies redzēt oriģinālus. Zemes augļus, ko viņa gleznojusi mīlestībā pret savu Djego, savu ciltskoku, kurā viņa stāv kā vecs bērns un savienojas ar senčiem, traģiskās bērniņa zaudēšanas ainas, portrets ar mazo sunīti, portrets ar Djego starp uzacīm, maigie rozā augļi, kas ar savu trauslo struktūru Frīdai atgādināja par mīlestības gaistošu dabu....
Pie Gropiusa muzeja jau desmitos no rīta ir gara rinda. Ēnā, zem alejas kokiem pūš patīkams vējiņš, ļaudis ir moži, gatavi gaidīšanai. Dažādas tautības, dažādas rases, kā nu kuram te sagadījies būt tieši izstādes pēdējā dienā. Pirmās divas stundas paiet ar rīta enerģiju, blakus stāvošie sarunājas visās Bābeles valodās, nopērk kafiju, tēju vai preceli no garām ejošiem tirgotājiem, klausās ģitāras un kontrabasa duetu, kas spēlējot pārvietojas no rindas viena gala uz otru. Kājās stāvēt nav viegli, dažs attapīgāks paķēris līdzi mazu saliekamu krēsliņu, piedāvā to citiem, kad pats atpūties. Cits kaut ko lasa, cits stāv savās domās, pamazām tiek izstāstīti vienam otra dzīvesstāsti. Vieninieki, pāri, ģimenes. Pēc četrām stundām sākas minējumi par iespējamo gaidīšanas laiku. No rindas gala nāk ļaudis, lai apjautātos, cik ilgi jau stāvam. Nav gandrīz neviena, kas atmestu ar roku un aizietu. Garām nebeidzamajai rindai uzstājīgi staigā puisis ar reklāmiņu par Dali izstādi, kur patlaban valda tukšums. Jo valda Frīda.
Pie muzeja kāpnēm iekārtojas akordeonists. Iespējams, krievs, jo spēlē visas pazīstamās kinofilmu melodijas, bet tikpat virtuozi arī kaut ko no Bītliem. Noguruši stāvēt, ļaudis sāk dziedāt līdzi un mazliet uzdancot. Stāvam jau sesto stundu - nekādas kurnēšanas, nekādas savstarpējas rīvēšanās. Mierīga un skaista līdzās pastāvēšana, gaidot Frīdu.
Pēc astoņām stundām ieejot izstāžu zālē, ar itāļu pāri mēs vienojamies, ka, ja jelkad dzīvē vēl nejauši satiksimies, rādīsim viens otram «victory» un parole būs - Frīda.
Te ir tas viss - īsts un nepastarpināts - zemes augļi, no kuriem pil krāsu pilnība, sievietes ciešanu šausmas, kur pārkāptas visas robežas, Frīdas cēlā piere un tur starp uzacīm - mīļotās prātā ierāvies vīrietis, viņas apgleznotā korsete - fizisko ciešanu lieciniece, viņas skices un krāsas - garīgās svētlaimes klātbūtne...
Visu Frīda mums sniedza šajā burzmainajā pilsētā vienas dienas laikā - astoņas stundas mierīgas pasaules dzīves - pacietības un līdzcietības, kas tika vainagota ar mākslas mūžīgo pieskārienu.