Ar godīgajiem ir sarežģītāk. Tā vien gribas uzšķirt Mērnieku laikus, kur Gaitiņu Tenis stiepj savas trīcošās rociņas, sacīdams leģendāro frāzi - Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos. Ja raudzītos mūsdienu kategorijās, baltais večukiņš nedarīja neko mazāk sliktu kā tie šoferi, kas par noteikumu pārkāpumu cenšas atpirkties ar kādu banknoti. Taču kukuļotājs vai ne, tik un tā - vai tad mūsu simpātijas nav viņa pusē? Jo viņš, pliks un nabags, principā pieder pie godīgajiem, taisnīgajiem...
Kā godīgumu var izmērīt? Pēc matu sasukas gluduma kā ne tik senos laikos? Vai varbūt pēc liestes - nav pieķerts, nav zaglis!? Jā, un kurā brīdī vētīt? Pirms pārbaudes (ar varu un naudu) vai pēc? Pazīstama arī tāda prātula, ka nopirkt var pilnīgi visu, jautājums ir tikai par cenu. Savukārt cena... Starp citu, interesanti būtu uzzināt - kāda no valsts budžeta maksājamā naudiņa politiķiem liktos pietiekama, lai piemaksas, stipendijas u. c. labumi no malas «papildu eksamināciju» nesagādātu?
Vārds «godīgs», tāpat kā ne mazums citu krietnas nozīmes vārdu, ir tik daudz un nelietīgi deldēts. Vai tikai tāds dabas brīnums, teiksim, tumsā nespīd kā fosfors? Iedomājieties - spīd svītrotā uzvalkā A vai, smagi pūzdams, B. Un... tas var būt arī fiksais C vai kāds cits, ko neviena tiesu vara aiz restēm nav ielikusi un tāpēc par negodīgām šīs personas nav pamata saukt. (Jautājums par to, vai mums reāli pastāv tiesu vara, šobrīd netiek atplūkots.) Vienīgais šķirklis starp pirmajiem diviem un trešo ir tāds, ka daļai sabiedrības liekas jeb ir viedoklis - pirmie pieder pie godīgajiem, beidzamais - ne.
Un tā nu tie godīgie politiķi spīd un strādā... Bet, tā kā pirms gadiem viņu sastrādātais ir sen jau aizmirsies (atmiņa, kā zināms, nav mūsu sabiedrības stiprā puse, bet par šīs īpatnības cēloņiem būtu jāstāsta atkal cits stāsts), savukārt nesen sastrādātais ir vai nu tik komplicēts (Parex bankas pārņemšana), vai nu tādos force majeure apstākļos tapis (2010.gada budžets), ka nekādas darbības, varbūt pat vēsturiskas lomas izvērtējums vismaz pārskatāmā nākotnē nav iespējams un tātad nevienam ne par ko nebūs jāatbild. Ne rīt, ne pēc desmit gadiem, ja nu vienīgi memuāros katrs pats godaprātis varēs ierakstīt sev glaimojošas rindas. Vai otrs variants - uz kādu impulsīvi uzpeldējušu nepieklājīgu jautājumu būs ļauts atbildēt ar tik dziļdomīgu apgalvojumu kā, piemēram, tajos apstākļos citādi nevarēja. Vai: tautsaimniecība ir gluži kā māksla, kur iespējamas dažādas variācijas. Kas var pateikt - kura variācija ir pareizākā? Kas būtu bijis, ja noguldījumu izņemšanu no brūkošās bankas kontrolētu, ja PVN vai ienākuma nodokli neceltu, ja... Pat tanti ar riteņiem neviens nav redzējis, kur nu vēl minēt, kas būtu varējis notikt ar daudzām tantēm un onkuļiem kopā, t.i., valsti vienā gadījumā, otrā vai trešā? Lai nu kā, bet aizbildinājuma vārdu ne mūsu godīgajiem politiķiem, ne negodīgajiem netrūkst, tiesa gan - kamēr nav jāizsakās svešvalodās.
Bet kāpēc gan būtu jārunā svešvalodās? Lai sistu sev pa krūtīm, taisot blīkšķi - esmu godīgs!, tas nav nepieciešams. Viedi analītiķi spriež, ka godīguma, taisnīguma lozungs nākamo Saeimas vēlēšanu gaidās būs viens no visaktīvāk vicinātajiem. Vēl vairāk - tieši šis smagsvars būs tas, uz kuru slieksies ievērojams sabiedrības balsojums... Kas, no vienas puses, ir pilnīgi saprotami - apstākļos, kad teju jau pati valsts ir nozagta, zagļu vietā pie vadības stūres būtu jānāk nezagļiem. No otras puses, tas liecina, ka mēs joprojām esam gatavi naivi uzķerties uz skaļiem saukļiem. Bet pats trakākais, ka starp jēdzieniem godīgs un profesionālis tiek spītīgi likta nevienādības zīme. It kā vienīgā mūsu izvēles amplitūta ir - vai nu (godīgs) āzis, vai nu dārznieks. Turklāt pat šajā situācijā, kad no dārza nekas daudz vairs nav palicis, un, ja nu vēl kas ir glābjams, šo rūpi plecos viscerīgāk būtu celt vienīgi pieredzējušam, izcilam dārzniekam...
Vai tiešām kāds tulpju biznesmenis būtu radījis alerģiju pret dārznieka lāpstu un grābekli? Savukārt pazīstams tehnokrāts - nervozitāti pret jebkuru enerģisku žestu? Kāpēc mūsu sabiedrībā uzskata un kultivē viedokli, ka profesionālis, speciālists nevar būt godavīrs vai godasieva? Kā mēs sagaidīsim jaunu, izglītotu, darbspējīgu, politiķu paaudzi, pat ne paaudzi, bet kaut vai vienīgi papildinājumu šobrīd tik izkurtējušajām spices rindām, ja katru jaunpienācēju šķirosim pēc tik primitīva principa? Godīgie pa labi, profesionāļi pa kreisi vai vice versa! Nē, manuprāt, tas būtu pilnīgi šķērsām. Mums vajadzīga efektīva simbioze... un ne par kapeiku mazāk.