Galvenais - lai būtu lētāk, atja unojamie resursi pēc tam

(Par Latvenergo tarifiem.) Tā bija kļūdaina rīcība, ko noteica krīze. Pat Starptautiskais Valūtas fonds teica, ka tā ir kļūda, ka nedrīkst ņemt ārā dividendes, ielikt tās budžetā un pēc tam celt augšā tarifu, jo pietrūkst naudas. Šī peļņa, kas ir gan attīstībai, gan neparedzētām situācijām, nevar tikt tā izmantota. Tā vairs nedrīkst darīt.

(Par vēja enerģiju.) Ekonomikas ministrs mums ir ielicis tādu kārtīgu dziļbumbu, par kuru mēs nezinām, vai tā sprāgs un, ja sprāgs, kad sprāgs. [..] Nekādas licences, kas ir izsniegtas, atpakaļ nevar paņemt - ja paņems, valsts dabūs maksāt kompensācijas. Acīmredzot jāsēžas pie sarunu galda ar tiem, kam licences ir izsniegtas, citu variantu nav.

Ar jaunā atjaunojamās elektroenerģijas likumprojekta pieņemšanu Saeimā jāprecizē obligātā iepirkuma aprēķināšanas formulu, lai būtu pilnīgi skaidrs, kā notiek iepirkumi. Tas nevar būt tādā apjomā kā pašlaik, kas deformē atjaunojamo energoresursu tirgu un kopējo tirgu.

Jautājums ir, ko darīt ar nākotnes lielajiem vēja parkiem, kas ir iecerēti jūrā. Jāskatās, kā attīstās tehnoloģijas un cik šī enerģija var maksāt, vai tā var būt ar vai bez akumulācijas tehnoloģijām. Šo lielo parku būvniecībai ir jāveidojas uz tirgus mehānismiem, proti, ja viņi var pārdot elektroenerģiju par tirgus cenu.

Pirmais, kas mums ir vajadzīgs, ir pašu enerģētikas politika, kuras mums nav. No tās arī izrietētu mērķi un kā tos īstenot, bet, ja tā hipotētiski jāsaliek, tad, zinot, kādā stāvoklī atrodas enerģētikas nozare un kādas investīcijas ir veiktas, varam runāt par tādu pašu prioritāšu sadalījumu.

Ekonomikas ministrija beidzot tiešām ir noformulējusi energopolitiku, mēs varam pat diskutēt, kāda tā ir vai nav. Septembrī tā parādīsies publiskajā telpā, un līdz gada beigām to vajadzētu izdiskutēt. Tad mēs varētu raudzīties arī uz to, ko darīt ar līdzšinējo haosu atbalstam energoresursu ražošanā.