«Doma par zupas virtuvi trūcīgajiem mums ar vīru Artūru radās šā gada sākumā pēc kāda sižeta noskatīšanās televīzijā. Tad vēl vīrs bija dzīvs. Toreiz sapratām, ka mums nav grūti dienā izvārīt vienu zupas katlu vairāk. Ar šo ideju devos pie Gulbenes Sociālās aprūpes nodaļas vadītājas Anitas Sirmās, kura to atbalstīja un apsolīja, ka apzinās personas, kam piešķirts trūcīgā statuss, un informēs, ka katru dienu par brīvu varēs ēst karstu zupu. Tagad zupu nāk ēst arī tie, kam šī statusa nav,» stāsta I.Vanuška. «Tas ir skaists labdarības žests šajā krīzes laikā, ja kāds cilvēks vēlas palīdzēt citiem cilvēkiem,» uzskata A.Sirmā.
Zupas virtuve atrodas no kafejnīcas nošķirtā telpā, lai cilvēki bez kautrēšanās no nejaušiem acu skatieniem varētu paēst. Tāds bijis arī Sociālās aprūpes nodaļas vadītājas ieteikums. Pirmajā dienā zupas virtuvē bijuši astoņi, tad jau 10 cilvēki. Drīz vien jau zupu par brīvu saņēmušas 28 trūcīgās personas. Šobrīd tie jau ir 34 cilvēki, bet I.Vanuška ir gatava paēdināt vismaz 40, to visu darot par saviem līdzekļiem.
Divi spaiņi zupas
Prāvajā katlā iespējams izvārīt divus spaiņus zupas. Virtuves apmeklētājiem katru dienu tiek piedāvāta cita zupa, piemēram, borščs, soļanka, biešu, skābu kāpostu zupa un citas. Viruma kārotājiem gan jāievēro stingrs noteikums: iereibušas personas zupas virtuvē neielaiž. Ja kāds šo noteikumu nav ievērojis un paliek bešā, tad nākamajā dienā noteikums tiek ievērots.
«Zupas norma nav noteikta. Viens izēd vienu, otrs - divas vai trīs bļodiņas. Vēl kāds palūdz, lai iedodu zupu līdzi uz māju bērniem vai kādam vecam cilvēkam, bet to daru izņēmuma gadījumos. Arī maizi var piekost klāt, cik vien vēlas. Uz galda ir arī svaigi āboli, un vārīšu arī ābolu kompotu. Tas taču nav grūti - uz plīts atrast vietu vēl kādam katlam,» saka I.Vanuška. Saimniece vairākās mucās ieskābējusi kāpostus, sagatavojusi dažādus citus dārzeņus, kurus izmantos ziemas mēnešos, lai dažādotu zupas virtuves apmeklētāju ēdienkarti.
Gados vecāki cilvēki
I.Vanuška novērojusi, ka zupas virtuvi lielākoties apmeklē gados vecāki cilvēki, starp kuriem lielākā daļa ir vīrieši. «Kādu laiku nāca arī māte ar diviem bērniem, bet tagad vairs neesmu redzējusi. Ceru, ka viņai paveicies atrast kādu darbu,» prāto Ilga.
Jau ilgāku laiku zupas virtuvi apmeklē gulbeniete Ņina. «Naudas un darba nav. Bērni dzīvo un strādā Rīgā, pašiem tā vien ir kā iztikšanai. Esmu palikusi viena. Labi, ka meita palīdz samaksāt komunālos maksājumus un elektrību, kā arī iedod kādu latu, bet burku ar zupu pa pastu mātei nevar atsūtīt, tāpēc arī nāku uz šejieni. Līdz pensijai vēl tālu, tāpēc piepelnos ar adīšanu, ja kāds palūdz,» saka sieviete. Arī Aleksandrs ir pateicīgs saimniecei par šo iespēju: «Gulbenē cilvēkus atbrīvo no darba, jaunu darbu ir neiespējami atrast, tas nozīmē, ka arī naudas nav, tāpēc silts ēdiens reizi dienā ir liels atspaids.»
Pateicas par atbalstu
Liels bijis I.Vanuškas pārsteigums, kad, padzirdot par viņas nesavtīgo labdarību, no Jelgavas uz Gulbeni atbraukusi kāda ģimene un speciāli zupas virtuvei atvedusi burkānus, sīpolus, ķiplokus, gurķus un ievārījumu, gulbeniete Līvija Safronova sarūpējusi sarkanās bietes, stāmereniete Aina Petrova - aitas gaļu, Stradu pagasta senioru ansambļa Baltābele dalībnieki - kartupeļus, burkānus un pienu. «Paldies visiem šiem cilvēkiem, jo man tas ir liels atspaids zupas virtuvei,» Ilga neslēpj saviļņojuma asaras un noklusē, ka tad, kad pati saņemot pensiju, daļu no tās atlicina produktu iegādei zupas virtuvei.
«Cilvēki uztraucās, ka pēc vīra nāves zupas virtuve tiks aizvērta, bet tā nebūs, jo man palīdz vīra dēls Roberts. Kamēr vien es varēšu, tikmēr palīdzēšu tiem, kam ir grūtāk. Zupas virtuve ir mana labdarība. Jau agrāk, kad kāds ienāca kafejnīcā un lūdza maizi, iedevu kukulīti. Man galvenais nav nauda, galvenais, lai cilvēki ir paēduši,» saka I.Vanuška.