R. Atkočūns aizrāvies ar Centrāltirgus kolorīta atveidi un piemirsis, ka Trīnes grēki nevēsta ne par subkultūru ģērbšanās, ne runas veidu, bet gan par dzīviem cilvēkiem. Varbūt, ka R. Blaumaņa humors nav pārlaicīgs, toties viņa lugās ierakstītie raksturi ir. Tāpēc fakts, ka izrādē nav ne mirkļa, kur varoņu starpā nodibinātos kādas attiecības, šokē. Abos cēlienos ar piespiešanos iespējams saskatīt dažus joka aizmetņus, kas gan noslīkst klišejiskajos priekšstatos par to, kā uzvedas «viņi» - pēc R. Atkočūna domām, par mums stipri primitīvākie tirgus darbinieki, par kuru dīvainībām vietā paņirgāties. Ja jau cilvēki, kas klausās Kombuļu Inesi, režisoraprāt, nav spējīgi just, kāpēc tad jāiestudē materiāls, kurā neiztikt bez varoņu sāpēm un izlolotajiem sapņiem par laimi? Mokoši skatīties, kā talantīgi mākslinieki šķiež laiku un nervus, lai radītu - neko. Ja iedomājamies, ko profesionāli spēj P. Liepiņš, L. Ozoliņa, L. Subatnieks, K. Neverauska, I. Segliņa, I. Rešetins vai perifērijā absolūti aizbīdītā V. Vārpiņa (Trīne!), kuriem pat ar lielām pūlēm neizdodas piepildīt bezjēdzīgo inscenējumu ar dzīvu saturu, rodas jautājums, vai tiešām režisoram nav jāuzņemas atbildība par kolēģu spēku šķērdēšanu. 5 5 5 5 5
Rolanda Atkočūna pretenciozais režijas rokraksts un bezceremoniālā apiešanās ar klasiskajiem, tai skaitā latviešu, tekstiem latviešu teātrim nav nekas jauns, un līdzšinējie projekti bijuši dažādi vērtējami. Tomēr Trīnes grēku gadījumā noticis dramatisks pārpratums jeb totāla nesatikšanās starp lietuviešu režisoru, Rūdolfu Blaumani un Dailes teātri. Neapšaubot mūsdienu režisora tiesības noteiktu māksliniecisku mērķu vārdā apieties ar literāro pirmavotu, kā vien ienāk prātā, konkrētā iecere - pārcelt Blaumaņa lugas situāciju uz mūsdienu Centrāltirgu - Atkočūna izrādē nav pamatota tieši ne ar ko. Tikpat labi darbība varētu notikt arī kādos Īrijas viesstrādnieku vagoniņos vai Zolitūdes guļamrajonā, jo rodas iespaids, ka režisora vadmotīvs bijis - galvenais, lai nebūtu «tradicionāli». Rezultātā ir pašmērķīgi, lielākajā daļā gadījumu bezgaumīgi joki, sadomātas situācijas, kliedzoša neatbilstība starp Blaumaņa laika valodu un sociālajiem paradumiem un uz skatuves redzamo mūsdienu realitāti, ko precīzi ilustrē Mārtiņa Vilkārša un Ilzes Vītoliņas radītā vide. Traģiski, ka šosezon jau ceturtajā Lielās zāles izrādē par bezmērķīgas režijas ķīlniekiem padarīti Dailes teātra labākie aktieri. Un ar skatuves izmēriem tam nudien nav nekāda sakara. 5 5 5 5 5
Cerēju, ka Blaumaņa Trīnes grēki latvju klasiķa iestudēšanas tradīcijām neapgrūtināta leišu režisora acīm ar smeķīgo Centrāltirgus vidi būs kā sulīga paprika pie dienišķās putras. Arī mēģinājums izmantot t. s. laukuma, rupjā teātra paņēmienus mūsdienās apsveicams. I. Vītoliņas krāšņie «krievušku» tērpi M. Vilkārša uzreiz atpazīstamajā spraišļotajā paviljonā ir kā radīti, lai iestudējumu pavadītu homēriski smiekli. Taču režisors pieļāvis daudz paviršību, rupjo teātri cenšoties savienot ar pārlieku dziļdomību, pretenciozu tēlainību. Tādējādi līdzās tiešām smieklīgām epizodēm un gegiem (asprātīga ir Mazbērzu Viļa dubultošanās M. Poča un G. Andžāna atraktīvajās personās, lai arī atgādina Bobčinski un Dobčinski JRT Revidentā) neloģiskas, izstieptas ainas, kas jebkura - reālistiska vai delartiska - teātra koordinātās personāžus dara neskaidrus un muļķīgus (piemēram, kāpēc L. Ozoliņas feinās, štramās Mazbērzu mātes tekstos ne reiz vien tiek uzsvērts, ka viņa nemāk lasīt?). Arī Vita Vārpiņa lāgā nezina, ko iesākt ar savu Trīni. Viņā ik pa brīdim vīd kas aizkustinošs, un, ja aktrise radītu iespaidu, ka vulgārā brutalitāte, ar kādu viņa sākumā metas virsū «ņemamiem večiem», ir tikai maska, būtu interesanti. Arī Trīnes intrigu iemesls paliek neskaidrs, jo nav ne psiholoģiska motīva, ne tīra spēles prieka, ne iracionālu cēloņu - vienkārši Blaumanim tā uzrakstīts.