Ģēnija vienkāršība
«Mums tās ir meistarklases par brīvu,» orķestra mūziķi dalās mēģinājumu iespaidos. Holligera gadījumā nebūs pārspīlēts, sakot - ģēnijs, jo viņam piemīt visas ģeniāla mākslinieka pazīmes: pārsteidzošs domas ātrums un vieglums, radoša brīvība un spēja citu pēc citas ģenerēt neparastas, oriģinālas radošas idejas. Matemātiski konstrukciju rēbusi viņa skaņdarbos netraucē dzīvajam mūzikas garam un savveida mistikai. It visā vienmēr ir kāds āķīgs, līdz galam neizdibināms noslēpums. Savos 72 gados sirmais, darbīgais meistars joprojām šķiet nenogurdināms. Kontaktā apbur ar labestības, optimisma, vienkāršības, asprātības un aizrautības šarmu. Tāpēc vien iesaku izmantot arī klausītājiem piedāvāto iespēju tikties ar Meistaru sarunās Lielās ģildes Minsteres zālē stundu pirms koncerta.
«Atceros, ka reiz te ierados kopā ar orķestri Brēmenes kamerfilharmonija. Rīgā atgriežos, jo pirms diviem gadiem man ļoti iepatikās muzicēt kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga. Tā vadītājs, diriģents un obojists Normunds Šnē savulaik (šķiet, vairāk nekā pirms 20 gadiem!) pie manis atbrauca uz meistarkursiem. Izmantošu izdevību, lai pastrādātu arī ar Latvijas Radio kora grupu, ar kuru šogad Parīzē un vasarā Zalcburgas festivālā pilnā apjomā atskaņosim manu Scardanelli ciklu (1975-1985),» stāsta Heincs Holligers, kurš prestižajā festivālā ir rezidējošā komponista statusā. Mūsu Radio kori viņš pirmoreiz dzirdējis mūzikas festivālā Somijā pirms četriem gadiem, un tas viņu uzreiz apbūris. Meistara ceļi vairākkārt krustojušies arī ar kora diriģentu Kasparu Putniņu, kurš ciklā dziedās.
Laikmets vienā personā
Heincs Holligers sevī apvieno veselu mūsdienu mūzikas laikmetu: viņš savulaik skolojies kompozīcijā pie XX gs. leģendām Šāndora Vereša un Pjēra Bulēza, savukārt kā interprets atskaņojis vai visu, kas jelkad obojai tapis. Speciāli viņam komponējuši tādi metri kā Olivjē Mesiāns, Lučāno Berio, Eliots Kārters, Franks Martēns, Hanss Verners Hence, Vitolds Ļutoslavskis, Karlheincs Štokhauzens... Pasaulslavena lielmeistara statuss Holligeram nav šķērslis, lai atskaņotu mazpazīstamu, jaunu komponistu darbus. Piemēram, Jaunās mūzikas festivāla Arēna 2008. gada rudenī Rīgā viņš diriģēja Vācijā dzīvojošā latvieša Gustava Fridrihsona opusu Chiaroscuro. Atskaņojums saņēma Lielo Mūzikas balvu 2008 par izcilu interpretāciju. Holligers arī «izracis» no arhīvu putekļiem un no jauna pasaulei atklājis vairāku nepelnīti aizmirstu baroka laikmeta komponistu daiļradi. Sekojot baroka muzicēšanas idejai, viņš Rīgā atskaņos arī XX gadsimta pirmās puses meistara Riharda Štrausa obojas koncertu, iztiekot bez diriģenta: «Tādējādi orķestra mūziķi daudz uzmanīgāk un jūtīgāk klausās cits citā.» Ko gaidīt no koncertā iekļautā viņa paša opusa ar intriģējošo, dīvaini «lēkājošo» nosaukumu COncErto? «Tas ir skaņdarbs, kuru 2000./2001. gadā komponēju Eiropas kamerorķestrim kā veltījumu tā dzimšanas dienā. Precīzāk, tas ir veltījums orķestra mūziķiem kā solistiem, un tam ir paskaidrojošs apakšvirsraksts: Certo! cOn soli pEr tutti (...perduti?...) kas, tulkojot no itāļu valodas, nozīmē: Nudien! Ar solopartijām visiem (...kas dimbā?...).» Heincs Holligers atklāj, ka skaņdarbs sastāv no daudzām apjomā nelielām daļām - tā, lai pietiktu visiem orķestra mūziķiem, turklāt katrā no šīm miniatūrām viņš centies skaņu formulās apspēlēt mūziķu vārdus, uzvārdus vai dzimšanas vietu, šim nolūkam izmantojot valodas un mūzikas skaņām kopīgos burtu vai zilbju apzīmējumus. (Te jāpiebilst, ka rotaļas ar burtiem un vārdiem un citi paņēmieni Holligeram ir īpaša aizraušanās. Nereti - ar īpašu, pat mitoloģisku vēsturisko kultūrslāņu zemtekstu. Konkrētajā gadījumā - pat ar senām ģermāņu leģendām.) Ekstravagantā COncErto daļas atskaņojumā cita citai seko tā, kā nu kurā koncertā diriģentam iegribas. Tas nozīmē, ka orķestra mūziķiem jābūt ik brīdi gataviem sākt savu solopartiju, un neviens nezina, kad būs viņa kārta.
Koncerts