Rīts, kad rakstu šo sleju, ir sācies agri - modinātājs nozvanīja jau sešos, kad pārsteigta palūkojos pulkstenī vēlreiz, jo istabā šķita vēl pārāk tumšs... Logu, kā ierasts, pa nakti atstāju vaļā, un, izkāpjot no gultas, man šovasar pirmoreiz sagribējās uzvilkt čības. Vārdu sakot, gandrīz rudens!
Ir dažādi atskaites punkti, pēc kā mērīt laiku un sajūtas, - kādam svarīgākais jeb «jauns sākums» ir dzimšanas diena, kādam Jaunais Gads, vēl kādam - mācību gada pienākšana. Man, kā jau skolotājas bērnam, cik vien sevi atceros, septembra un skolas gada sākšanās vienmēr šķita svinīga un drusku satraucoša. Kad pati biju skolniece, ar nepacietību gaidīju tikšanos ar klasesbiedriem, jo tieši vasaras mēneši brīnumainā kārta ieviesa viņos vislielākās pārmaiņas - mazais skolasbiedrs pēkšņi bija izstiepies teju par garāko puisi, bižainā solabiedrene tikusi pie zēngalviņas! Jauns mācību gads nāca ar nepacietīgu interesi par sagaidāmo lasāmo grāmatu listē. Šogad gan es vēl neesmu izlēmusi, ko likt savas rudens «obligātās literatūras» plauktiņā. Gribas kaut ko stabilu, pamatīgu, tomēr aizraujošu...
Bet vienas no skaistākajām bērnības atmiņām man saistās ar 1. septembra svinēšanu mūsmājās. Tā kafijas, kūciņu (mamma gatavoja izcilus sviesta mīklas groziņus ar ievārījuma, putukrējuma un augļu pildījumu, kur saldskābā gamma turējās ģeniālās proporcijās; nekur citur tik gardi nav ēsti!) un svaigu ziedu smarža gaisā! No svinīgā pasākuma skolā mamma atgriezās ar puķu klēpjiem, ziedi bija visur - pilnas visas mājās atrodamās vāzes un tāds lepnums, ka to kārtošanā varējām piedalīties arī mēs ar māsu.
Ja jūsu ģimenē aug mazi skolnieciņi vai bērnudārznieki, kādas jums ir 1. septembra svinēšanas tradīcijas? Ja nav, varbūt vērts ieviest? Vēl ir laiks izdomāt!