Pagājušonedēļ biju komandējumā Atēnās, kur patlaban plosās saspringtākā krīze un antikrīze Eiropā. Ģenerālstreiks notika trešdien, kamēr sēdēju konferencē. Par to pastāstīja lietuviešu kolēģis, kura sieva nonāca īslaicīgā policijas ielenkumā, jo kopā ar demonstrantiem bija Sintagmas laukumā pie parlamenta, bet pēc tam neapskatīja iecerēto muzeju, jo arī tas streikoja. Mēs pēc konferences ar Teo, Vācijā dzimušo grieķi un tulkotāju no vācu valodas, franču kultūras centrā noskatījāmies dokumentālo filmu par to, kā tikt galā ar krīzi, norvēģu režisores filmu Kā dzīvot bez naudas. Vācu septiņdesmitgadniece to darot 14 gadu, mainot, teiksim, reklāmas lapiņas pret ēdienu. Man tomēr likās, ka viņa tomātus un papriku dabū tāpēc vien, ka tiek filmēta, un pārsvarā uzprasās dzīvot pie bērniem un paziņām, šķiet, bez mazākās jēgas, kā ir tad, ja patiešām nav, kur iet. Zāle bija pārpildīta un, ārā ejot, neviens neizskatījās ko derīgu iemācījies. Laukā studenti pilnā kafejnīcā svinēja protesta dienu bez lekcijām. Mūsu rajonā, kur nav tūristu, tuvākajā restorānā neiekļuvām, visi galdiņi bija rezervēti. Gājām tik uz vietu, ko man bija nosaukusi Liepājas meitene no manas viesnīcas kafejnīcas. Arī tur pilns, tomēr paēdām gan.
Eksistenciāla krīzes uztvere grieķim nenozīmē atteikties no svarīgākā - dzīves, ģimenes, ēdiena, turklāt restorānā. Viņa vērtību sistēmā maltīte kopā ar bērniem, mazbērniem, draugiem ir svarīgāka par to, ka valstij pēc nedēļas nebūs naudas, ko samaksāt algu. Pat tad, ja nebūs, kopīga ēšana ir pirmajā vietā. Un bērnu apmīļošana, un draugu pavilkšana uz zoba, un iepirkumu apspriešana. Jo tā ir gadsimtu tradīcija - ēst ne tikai mājās, bet arī «iziet», vismaz kafiju, ūdeni un saldumus. Grieķu restorāni un kafejnīcas vidēji ir dārgāki nekā pie mums, ēdieni tur no svaigiem produktiem - pat fritētie kartupeļi ir pašu mizoti un griezti, ne saldētie, ēdieni zemnieciski vienkārši un bagātīgu garšu, vīna nedaudz un tikai kopā ar ēdienu. Atšķirībā no Latvijas - daudz uzkodu gabaliņu visas dienas garumā, visās ēdienreizēs lieliska maize, arī kārtainās mīklas pīrāgi vai bizantiskie raudzētās mīklas slēgtie pīrāgi ar spinātiem, cukini, fetu un dārzeņu dārzeņi. Pupas, zirņi, lēcas. Jērgaļa, liellopi, zivis un jūreņi. Kalamatas olīvas un pārējās, olīveļļa, ķiploki un sīpoli, aitu un kazu piena sieri. Augļi. Dabiskais jogurts. Medus. Turciskie saldumi - tā nedrīkst teikt, tie tagad grieķu. Viss no pašu zemes, ne importēts - tas ir kā pārlasīt savas grāmatas, ne pirkt jaunas. Eksistenciāla attieksme, ko mācīties.