Atliek tik zem deguna noņurdēt, ka ir jau garšīgs, labi zinot, ka lielisks. Nav jau tā, ka ļoti pietrūktu līdakas filejas ar šņabi piektdienas vakaros, pašgatavotas pastētes uz nupat ceptas maizes brokastīs, bet kulinārām izvirtībām ir veto, ja, no darba atgriežoties, vakariņas jau galdā.
Savu simts un vienu pavārgrāmatu ieraugi, tikai noslaukot putekļus vai meklējot kulinārijas enciklopēdijās, kā tad sauc to Itālijas reģionu, kur skriesi nākamo maratonu un kādu vīnu tur var dabūt, un kurš siers jāēd.
Vecmāmiņas no mammas puses dažādās plātsmaizes un vecmāmiņas no tēva puses biešu zupa tā arī neiekļuva ģimenes ikdienas ēdienkartē. Plātsmaizes ir šausmīgi garšīgas, bet darba bufetē nopērkamās biezpienmaizes daudz vienkāršāk no idejas par gribēšanu pārvēršas apēšanā. Un pat sievas biešu zupu neēdu, lai arī vecmāmiņas recepte bija no jaunlopa stilbiem ar smadzeņu kaulu.
Lai arī vajadzētu būt otrādi, maratonu skriešana manus ēšanas paradumus tikai padara vienkāršākus un tuvākus degvielas uzpildes stacijai. Nespēju es brokastu auzu pārslu putru dažādot ar žāvētiem augļiem un olbaltumvielām bagātiem riekstiem vai tādiem kulināriem brīnumiem kā čia sēklas. Jo man nevajag putru, man vajag stipru kafiju un siermaizi. Pusdienās pirms treniņa neēdu nelobītus rīsus ar zaļumiem un pesto, bet gan skatos kārtīgi ceptas gaļas virzienā. Kā arī pirmdienās un ceturtdienās darba ēdnīcā pavāres jau zina, kādas būs manas piedevas - frī kartupeļi. Un labi, ka tos cep tikai tajās dienās. Savukārt, kad skrienu, domāju nevis par tempu, pulsu un zaļiem salātiem ar ķirštomātiem, bet par alu. Spēlēju ar sevi tādu spēli - desmit kilometri ir viens alus. Alus gan pārsvarā pēc tam uzvar.
Bet, iespējams, tieši skriešana ir vienīgā mana pašreizējā saistība ar kulināriju. Braukšana uz maratonu nāk roku rokā ar jauniem produktiem, pārbagātiem pārtikas tirgiem un dažādu recepšu izmēģināšanu. Jauki ir sēdēt jūras krastā saules pielietā restorāna terasē ar vīna glāzi, fritētiem kalmāriem un spāņu paelju. Bet bērni vairāk novērtēs trīs liekus saldējumus un bradāšanu pa ūdeni, savukārt tik brīnišķīgi ir redzēt tirgū tos desmit dažādos gliemežus un dzirdēt no pārdevēja, ka viņam vislabāk patīk šis, bet lai pamēģinu pats, kuri man. Un gala rezultātā tev šķīvī ir vairāk jūras ķemmīšu, mīdiju un tīģergarneļu nekā rīsu. Tā es skrienu un nevis domāju par maratonu, bet gan par Vino Novello, kastaņiem, trifelēm un nupat spiestu olīveļļu.