Pēc šīs manas atrunas un arī, piemēram, Ievas Astahovskas atrunām arterritory.com publicētajā recenzijā droši vien var noprast, ka šoreiz par Ģelža izstādi negribas skriet un stāstīt visai pilsētai, mēģinot vismaz draugus un paziņas motivēt, lai iet un skatās. Šoreiz draugi un paziņas mierīgi var iet kaut kur citur, ja vien viņi nav no tiem, kuriem patīk «jauno materiālu» un «jauno izteiksmes līdzekļu» kults.
Man gan ir gluži vienalga, ko mākslinieks ir uzstiepis uz rāmja - audeklu vai polietilēnu. No jauno materiālu viedokļa raugoties, pat mulsina, ka plēves nevis kaut kā plivinās un instalējas, bet veido godīgus, pie sienām liekamus un bez problēmām kolekcionējamus darbus. Lai nu kā, tie ir krutā Ģelža darbi, kuru vērtību notur iepriekšējā darbība un vēl nezināmi spožā nākotne.
Skaidrs, Ģelzis skatītājus un arī mani ir izlutinājis ar ārkārtīgi dāsnu un nopietnu saturu līdz šim, kāpēc lai viņš tagad nepaspēlētos un nepavingrinātos. Nepārejošs saspringums nav dabisks, tāpēc normāli, ka māksla arī mazliet atlaiž. Līdzšinējās Kristapa Ģelža galeriju izstādes rāda tieši tādas konsekvences - kaut kas tiek apgūts, izmēģināts un pētīts, lai pēc laika rastos māksla, par kuru gribas stāstīt visiem, visiem. Piemēram, pirmie «jaunie» akvareļi Rīgas galerijā (Ūdenskurs, 2007) «noveda» pie Purvīša apbalvotajiem Mākslīgā miera akvareļiem dažus gadus vēlāk. Taču vispār jau ir muļķīgi iedomāties, ka saskatu kaut kādu virzību vai attīstību. Ģelzis kaut ko mums gribējis parādīt, un pateicībā un cieņā par visu iepriekšējo, ko viņš mums labu darījis, jāmēģina vismaz godprātīgi saprast, kas tai izstādē notiek.
Liene Brizga-Kalniņa žurnālā Ir izstādes vēstījumu jeb saturu bija uztvērusi, manuprāt, ļoti precīzi vai vismaz atbilstoši tam, ko pati varētu izdomāt: «Pārdomas tādas bezcerīgas - par mūsdienu cilvēku, kurš brīvdienas pavada lielveikalos, svētkus svin un sevi apzinās iepērkoties, kurš jūtas novērots, iesprostots un dažādām sazvērestības teorijām pakļauts, un vienīgais prieks, kas atliek, - sēra Rietumu patērētāja meditācija, lūkojoties, kā vējš dzenā un dancina nevainīgi baltus plastmasas maisiņus.»
Prātā pārliku iespējamos pieturas punktus, kas rādītu, ka mēģinu godprātīgi iedziļināties patērētājkultūras globālā un vietējā mēroga bēdīgajos likteņos, un nemaz nevaru turpināt. Varbūt te arī izstādes vājums vai specifika - tas, ko tā dara ar skatītāju, ir pārāk vienkāršs. Apmēram kā aprauts, lietišķs teikums, kas nav ne lozungs, kam jābliež tieši un ātri, ne arī izvērsts un tēlains teksts, kas uzbur no mākslas nereti gaidīto «citu» vai «jaunu» pasauli, nu, īsāk sakot, zvaigznes no debesīm. Un secīgi - arī tas, ko par tādu izstādi vai teikumu var pateikt, ir lietišķs un aprauts, klišejas kaut kādas. Vienīgi sārti bēšais izolācijas lenšu «gleznojums» ar lielu novērošanas kameru augšā un mazu saņurcītu LV pasīti apakšā iekustināja kaut kādā virzienā, ko droši vien būtu vieglāk nojaust, ja tam pievienotos vēl kāds darbs. Ja darbos neparādās, nav ietverts tas, par ko var domāt un rakstīt, tad arī nevar uzrakstīt - loģiski taču.
Saistībā ar zvaigznēm vēl ienāca prātā, ka jānovērtē, cik briesmīgi augstas prasības ir mākslinieka darbam. Tas laikam iznāk kā izplatījumam adresēts kultūrpolitisks mājiens. Nezinu, kā citiem, bet man nepietiek ar kārtējo darbu. Vajag ārkārtējo. Vajag, lai viņi ir gudrāki, tālredzīgāki, vienlaikus straujāki un rāmāki, lai viņiem varētu katru brīdi piezvanīt kāds žurnālists un pajautāt kaut ko no sērijas - kā jums šķiet, kā vispār visam vajadzētu būt. Un - ko jūs domājat par to un par to, un vēl par to. It kā būtu iespējams visu laiku par kaut ko domāt. Tāpēc tomēr aicinu draugus un paziņas, un Kultūras Dienas lasītājus iet un skatīties, ja reiz Ģelzis vispār kaut ko ir izdomājis un parādījis. Varbūt kādam skatoties rodas tie izvērstie un tēlainie teikumi, kādi man neradās.