Ziemeļkorejiešu retorika
Jūlija beigās Gibraltāra līcī vietā, kur regulāri tīklus met spāņu zvejnieki, ieradās gibraltāriešu kuģi, no tiem dzelmē tika iegāzti 70 betona bloku. Gibraltārs apgalvo, ka tas darīts, lai izveidotu mākslīgu rifu, kas veicinās zivju resursu pieaugumu.
Spānija, kas ūdeņus ap Gibraltāru uzskata par saviem, gibraltāriešu rīcību uztvēra kā kaitniecību pret spāņu zvejniekiem. Tādēļ jau nākamajā dienā spāņu robežsargi sāka skrupulozi pārbaudīt ikvienu transportlīdzekli, kas no Gibraltāra iebrauc Spānijā, apgalvojot, ka tā mēģina ierobežot pieaugošo kontrabandu. Tāpēc robežā jau divas nedēļas ir garas automašīnu rindas, tajās nereti jānīkst vairākas stundas.
Spānijas ārlietu ministrs Hosē Manvels Garsija-Margaljo arī brīdināja, ka tiek apsvērta doma iekasēt 50 eiro (35 lati) no katras automašīnas, kas no Gibraltāra iebrauks Spānijā. Viņš arī draudēja pieņemt mērus, kas liegtu lidmašīnām, kuras ielido vai izlido no Gibraltāra, šķērsot Spānijas gaisa telpu.
Gibraltāra premjerministrs Fabjans Pikardo, kurš ir vērsies pēc palīdzības pie Lielbritānijas valdības, paziņoja, ka Spānijas ārlietu ministra izteikumi ir pielīdzināmi «retorikai, kādu mēs parasti dzirdam no Ziemeļkorejas, nevis no Eiropas Savienības dalībvalsts».
Viņš arī uzskata, ka Spānijas valdība izmanto Gibraltāru, lai novērstu spāņu sabiedrības uzmanību no dziļajām ekonomiskajām problēmām un korupcijas skandāla, kurā ir iesaistīts premjerministrs Marjano Rahojs.
Pēc tam, kad Spānija ieviesa pastiprinātu robežkontroli, Lielbritānijas Ārlietu ministrija izsauca uz pārrunām Spānijas vēstnieku, bet britu premjers Deivids Kemerons pagājušajā nedēļā sazvanījās ar M. Rahoju. Abu valstu Ārlietu ministrijas ir vienojušās veidot darba grupu, kas centīsies atrisināt strīdu.
Tomēr domstarpību nogludināšanai par labu nenāks tuvākajās nedēļās paredzētā Lielbritānijas karakuģu ierašanās Gibraltārā. Lielbritānijas aizsardzības resors apgalvo, ka vizīte bijusi ieplānota jau pirms vairākiem mēnešiem.
Vienīgā iespēja nopelnīt
Lielbritānijas karaspēks iekaroja Gibraltāru 1704. gadā, bet 1713. gadā Spānija saskaņā ar Ūtrehtas miera līgumu atdeva teritoriju britu valdījumā. Tomēr līgumā nav pārrunāts, kam pieder ūdeņi ap Gibraltāru, tādēļ pretenzijas uz tiem izsaka gan spāņi, gan gibraltārieši.
Gibraltārs ir pēdējā kolonija Eiropā, un daudziem nacionālāk noskaņotiem spāņiem tas ir kā dadzis acī, tādēļ viņi uzskata, ka Spānijai ir jāatgūst savulaik Lielbritānijai atdotā teritorija. Tā domā arī kopš 2011. gada pie varas esošā konservatīvā Tautas partija, kura apturēja iepriekšējās valdības iniciatīvu rīkot trīspusējas sarunas starp Gibraltāru, Spāniju un Lielbritāniju
Pašreizējā Spānijas valdība nav gatava nekādai sadarbībai ar Gibraltāra valdību un visus jautājumus, kas skar Gibraltāru, vēlas apspriest tikai ar Lielbritāniju. Turpretī Londona uzskata, ka nevar ar Gibraltāru saistītus jautājumus risināt bez teritorijas līderu līdzdalības.
Diemžēl pašreizējā situācijā lielākie cietēji ir vienkāršie iedzīvotāji, un ironiskā kārtā vissmagāk tā ietekmē daudzos spāņus, kuri ik dienu dodas strādāt uz Gibraltāru.
Tiek lēsts, ka Gibraltārs, kura ekonomika kopš 2008. gada ir pieaugusi par 30%, ar darbvietām nodrošina 10 tūkstošu spāņu. Lielākā daļa no viņiem dzīvo robežas otrā pusē - Lalinejas de la Konsepsjonas pilsētā, kur bezdarba līmenis ir 36%.
Lalinejas de la Konsepsjonas iedzīvotājam Karlosam Vuertasam, kurš jau 25 gadus strādā Gibraltārā, robežas šķērsošana iepriekš ierasto 15 minūšu vietā tagad aizņem divas stundas.
Sašutis par sastrēgumiem ir arī cits spānis vārdā Zaks. «Mana vienīgā iespēja papildināt kabatu ar naudu ir braukt strādāt uz Gibraltāru,» viņš stāsta britu raidsabiedrībai BBC.