Pakistānā ģimenes saites ir svēta lieta. Kad 2001. gadā braucu dzīvot uz Karači, uztraucos par to, kā mani uzņems šejienes radi. «Laipni lūdzam mājās!» bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīmudins, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par visas lielās saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem. Veiksmīga iekļaušanās radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.
Lai gan Rietumu kultūras ietekmē jaunās ģimenes šodien bieži izvēlas dzīvot atsevišķi, tradicionāli šeit ir ierasts dzīvot kopā lielās radu saimēs. Dēli parasti ved mājās pie vecākiem dzīvot savas sievas, izprecinātās meitas pievienojas savu vīru radu saimēm. Dzīve lielās ģimenēs ne vienmēr ir rožu dārzs, bet arī no konfliktiem ir ko mācīties. Sievietes parasti ķīvējas par «virtuves lietām», vīri mēdz nonākt krustugunīs starp vecākiem un sievu attiecībā uz to, cik daudz laika ar kuru pusi tiek pavadīts. Vēl var būt strīdi par ģimenes finansiālo uzturēšanu, par bērnu audzināšanu - šis visbiežāk ir vīramātes un vedeklas kauju lauciņš.
Īpaša vieta ģimenēs ir gados vecajiem ļaudīm, kuri bauda saimes namā cieņas pilnu statusu - svarīgu lēmumu pieņemšanā vienmēr tiek prasīts arī pēc viņu padoma. Vecumdienās viņi tiek aprūpēti un apgādāti, jo visu mūžu ir grūti strādājuši bērnu labā. Veco ļaužu nami Pakistānā nav izplatīta parādība - rūpes par vecākiem bruģē bērniem ceļu uz paradīzi un nes viņu namam vecāku svētību.
Bērni, augot lielās ģimenēs, iemācās novērtēt radu saišu svarīgumu. Tā kā vīramāte dzīvoja pie mums, mani bērni ir labi iepazinušies pat ar attālākajiem radiem, jo tie regulāri nāca vīramāti apciemot. Kad vīramātes veselība pasliktinājās, ciemiņu kļuva arvien vairāk. Reizēm šīs ciemošanās bija tik biežas, ka, dienai ejot uz beigu pusi, mēs pat centāmies uzminēt, kurš šovakar varētu atnākt, jo kādu laiciņu nav redzēts. Tagad, kad vīramātes vairs nav starp mums, mēs ar vīru apzināti plānojam ciemošanos pie radiem, lai spraigajā dzīves ritmā nezaudētu šo saikni.
Par ģimenes saišu svarīgumu liecina pat plašais urdu valodas vārdu krājums dažādu radinieku apzīmēšanai. Pagāja krietns laiks, līdz apguvu radinieku īpašos nosaukumus. Latvijas bērniem ir tikai vecmammas un vectēvi, turpretim Pakistānas bērniem ir nanī (mātes māte), nana (mātes tēvs), dadī (tēva māte), dada (tēva tēvs). Mātes brālis ir mamu, mātes māsa ir khala, tēva vecākais brālis ir taja, jaunākais brālis - čača, bet māsa - phuppi. Atsevišķi nosaukumi ir arī visu minēto ģimenes locekļu vīriem un sievām: mamu sieva ir mumāni, khalas vīrs ir khalū, bet čačas sieva ir čačī. Šo radu rakstu labirintu varētu turpināt vēl krietni ilgi.
Vīra saruna ar Saīdas tanti ievilkās krietni ilgāk par stundu. Saprotu, ka zvanīt mammai uz Latviju vairs nesanāks, jo viņa būs jau aizgājusi gulēt. Nāksies vien zvanīšanu atlikt uz rītu.