1927. gadā Dancigā/Gdaņskā dzimušais Ginters Grass savā literārajā esejā par vācu literatūrzinātniekiem, lingvistiem un folkloras vācējiem Jākobu un Vilhelmu Grimmiem saskata vairākas līdzības ar paša biogrāfiju. Brāļu nozīmīgākie darbi bijuši Vācu mitoloģija un Vācu vārdnīca, taču tautas atmiņā abi vairāk palikuši kā vācu «baiso pasaku» krājumu sastādītāji un literārie redaktori. Pirmais vācu tautas pasaku krājums - Bērnu un mājas pasakas - iznāca 1812. gadā, vēlāk tas daudzkārt ticis papildināts un literāri uzlabots, līdz beidzot grāmatu vairākums lasītāju uztvēra kā pašu brāļu Grimmu sacerējumu.
Visskaļāko «popularitāti» Ginters Grass iemantoja ar 2006. gadā izdoto autobiogrāfisko darbu Lobot sīpolu/Beim Hￃﾤuten der Zwiebel, kurā godīgi atklāja savas dzīves pretrunīgos faktus (jaunībā nākamais vācu nacionālais lepnums dienēja Vaffen SS un piedalījās 1945. gada kaujās pret krievu karaspēku, gadu pavadīja amerikāņu gūstā…), taču rakstnieks šo grāmatu neuzskatīja par literāri augstvērtīgu darbu: «Tas drīzāk bija labās gribas akts - es vēlējos šos dzīves faktus no sevis «norakstīt nost».» Pasaulē grāmata sacēla milzu skandālu - daži morālisti pat pieprasīja atņemt Grasam visus literāros pagodinājumus, Nobela prēmiju ieskaitot, un salīdzināja Grasu ar fašisma apoloģētiem - izcilajiem literātiem Knutu Hamsunu un Ezru Paundu (bet ne ar vārdu neminēja, piemēram, angļu nācijas lepnumu Bernardu Šovu, kurš arī bija sajūsmā par Hitlera rasu tīrības idejām).