Šiverē ārštatā
Kristīne tulko un rediģē tekstus, veido uzņēmumiem bukletus un brošūras, raksta preses relīzes, un darāmā, šķiet, kļūst arvien vairāk. Iepriekš viņa bijusi pastāvīga darbiniece gan valsts iestādes sabiedrisko attiecību daļā, gan privātos uzņēmumos un stāsta, ka tieši tas veidojis pieredzi un kontaktu tīklu, caur kuru viņu kā ārštatnieci dažādu darbu veikšanai uzņēmumi tagad atrod paši. «Ārštata gabaldarbi ir labs variants, bet tos ir grūti sākt no nulles, ja nav iestrāžu, kontaktu, sadarbības pieredzes ar uzņēmumiem attiecīgajā jomā. Visi cenšas nodarbināt jau pārbaudītus cilvēkus,» Kristīne saka, bet spriež, ka mēģināt piedāvāt savu darbu uzņēmumiem noteikti var jebkurš, jo uzstājība mēdz atmaksāties. «Es noteikti uzskatu, ka tas ir risinājums - ne tikai kā nopelnīt, bet arī - kā šajos dīvainajos laikos iegūt jaunu pieredzi, kontaktus. Viena lieta ir piedāvāt sevi kā darbinieku, sūtot CV, bet pilnīgi citādi ir uzņemties kādu gabaldarbu un pierādīt sevi. Gandarījums par izdošanos arī ir nesalīdzināmi lielāks - dīvains konstatējums, bet fakts!» Esot gan arī mīnusi - ārštatniekam ļoti rūpīgi jāplāno savs laiks, nav iespējams sakarīgi paredzēt ienākumus, bet galvenais mīnuss ir kolēģu trūkums. «Komandā vienmēr var izdomāt vairāk, vismaz saņemt apstiprinājumu, ka tavs risinājums ir pareizs,» Kristīne saka. Varbūt tāpēc uzņēmumi uz āru nedod darbus, kas ir ļoti svarīgi vai ļoti apjomīgi, piemēram, lielu pasākumu rīkošanu.
Lielākoties ārštatniekus patlaban izmanto mazi mazkapitāla uzņēmumi, un šādam sadarbības modelim piekrīt grāmatveži, juristi, mārketinga un dizaina speciālisti u. c., Kristīne stāsta. Viņa pieļauj, ka uzņēmumiem ārštatnieku piesaistīšana ļauj ietaupīt un strādāt efektīvāk, lai gan par simtprocentīgi labu tendenci ārštatnieku bumu, viņasprāt, saukt nevar. Pareizāk būtu, ja uzņēmumi kombinētu gan privātpersonu, gan citu uzņēmumu ārpakalpojumus.
Tam piekrīt arī CV-Online Latvia personāla atlases grupas vadītāja Ilze Gricius. «Diemžēl ļoti bieži šādu darba attiecību veidu uzņēmumi izmanto, lai ietaupītu uz darbinieku rēķina, lai nemaksātu pamatalgu. Strādājošie nereti tiek palaisti brīvsolī - viņus atlaiž, bet tūlīt pieņem atpakaļ kā ārštatniekus. Cilvēki šādi paliek bez sociālā nodrošinājuma, tas arī izlaiž darba devējus, jo patlaban darbu veicēji savstarpēji dempingo savu atalgojumu. Tam tā nevajadzētu būt,» I. Gricius saka. Ārštata darbi, viņasprāt, cilvēkiem bez darba ir labs īstermiņa risinājums, taču nav zināms, kā tas atspēlēsies ilgtermiņā.
Jāuzmanās, lai nepiekrāpj
Gan I. Gricius, gan personāla atlases uzņēmuma WorkingDay Latvia mārketinga direktors Māris Silinieks norāda, ka pēdējā laikā darba meklētāju atsaucība pastāvīga darba sludinājumiem sarukusi, visticamāk, neveiksmju un neticības dēļ. Pagaidu darbus uzņēmumi piedāvā maz, jo bieži izlīdzas ar esošajiem darbiniekiem vai praktikantiem, lai gan atsevišķas kompānijas, kā teic M. Silinieks, arvien labprātāk izmanto darbinieku nomu.
Cilvēki patlaban liek lietā radošu piegājienu, kā tikt kaut vai pie īslaicīgas iespējas strādāt un nopelnīt. Daudzi mēģina piedāvāt savus pakalpojumus pa tiešo galapatērētājam. «Ir tendence, ka darba meklētāji piehalturē savu draugu un paziņu kompānijās, palīdz dažādās mārketinga aktivitātēs, tulkošanas darbos, sniedz grāmatvedības un citas biznesa konsultācijas, taču pārsvarā viņi to dara bez jebkādas samaksas, lai tikai būtu ko darīt, lai nezaudētu formu un nebūtu jāsēž mājās četrās sienās,» novērojusi I. Gricius. Modē ir arī «individuālais pagaidu darbs»: sievietēm tie ir dažādi rokdarbi un piedalīšanās tirdziņos; vīriešiem - datoru labošana, programmu instalēšana, auto remonts. «Ja cilvēks ir aktīvs, viņš vienmēr atradīs, ar ko nodarboties, un vienmēr kādam būs vajadzīgs,» tā I. Gricius.
Savairojušies arī tiešā mārketinga ķēžu produktu izplatītāji. Lai gan cilvēki kļuvuši daudz uzmanīgāki pret aizdomīgiem anonīmiem sludinājumiem, kas aicina labi nopelnīt, neizejot no mājas vai tml., gadās arī tādi, kas iekrīt. Lai izvairītos no piekrāpšanas, noteikti jānoslēdz rakstveida līgums, ka par konkrētiem darbiem tiks samaksāts konkrēts atalgojums, un jāpapēta, kas ir potenciālais darba (arī pagaidu vai gabaldarba) devējs un vai viņš ir spējīgs samaksāt par pakalpojumiem. Ja iespējams, jāvienojas par samaksu pa daļām, nevis tikai darba vai projekta beigās un par paveikto darbu jāparaksta pieņemšanas un nodošanas akts, iesaka I. Gricius. «Noteikti arī nevajag iesaistīties darbos, kuros vispirms liek veikt pirmās naudas iemaksas, lai iegādātos kaut kādus pirmos produktu paraugus, nevajag noticēt, ka nekas nebūs jādara, bet nauda pati ripos maciņā, un nevajag maksāt par solījumiem iekārtot darbā.»