Latviskās pusdienas
1. Piemēram, premjera un parlamenta vadītājas publiskie komentāri par pašvaldību lietu ministra Sprūdža rīcību no jēgas viedokļa nolasījās apmēram tā: nu nav tas Lembergs viegls pasažieris, bet lai viņš tur cīnās savās tiesvedībās, ko tu tur vēl lien pa vidu... Visinteresantāk izteicās Āboltiņa, atzīstot, ka ministra izdarīšanās bijusi no likuma viedokļa pareiza, tomēr puiciska. Kas rada jautājumu, vai ir no likuma viedokļa šaubīga, toties vīrišķīgi izsvērta rīcība... Starp citu, nekā unikāla abu kungu situācijā nav. Lokālie līderi, kuri apzināti kultivē savu pretnostatījumu «centram» un bauda lielu popularitāti savā reģionā, ir arī citās Eiropas valstīs. Ja turpinām iepriekšējā apskatā pieminētās Itālijas tēmu, kā analogu var pieminēt Ziemeļu līgas ilggadējo līderi Umberto Bosi. 30 gadu karjera, skaļi paziņojumi, Lombardijas «veiksmes stāsta» popularizēšana iepretī citiem reģioniem, atbalstītāju apbrīnojamā lojalitāte, kas vienā jaukā brīdi tomēr nespēja sagremot līdera aizdomīgās finanšu operācijas...
Lai kā arī būtu, abu kungu duelēšanās un tas, ka citi politiķi bija spiesti komentēt, mazliet aizēnoja Dombrovska trešās, pašreizējās, valdības pirmā darbības gada analīzi. Gluži kā pēc pamatīgām pusdienām mūsu stilā, kad smagums kuņģī un citas reakcijas garantētas līdz vakaram, bet varbūt pat nākamās dienas rītam. It kā vajadzētu ķerties pie citām lietām, bet turpinām pārstrādāt Sprūdža, Lemberga un Ušakova kotleti...
Lai gan patiesībā ko pārspriest ir gana daudz. Nākamā gada budžeta projekts un ķildas par iestāšanās eirozonā priekšnosacījumiem izvirzījušās priekšplānā kā hronoloģiski jaunākās tēmas, tomēr ir taču bijušas gan nulles deklarācijas, gan jaunas un pietiekami konkrētas nostādnes enerģētikā, veselības aprūpes finansējuma modeļa kardinālas maiņas piedāvājumus utt. Citiem vārdiem sakot, nevar teikt, ka valdība būtu veģetējusi. Nevar arī teikt, ka valdībā būtu pietrūcis komandas gara - ir bijuši daudzi eksplozīvi jautājumi (Ķīļa reformas, Viņķeles t. s. mobilitātes pabalsti u. c.), par kuriem koalīcijas partijas ir pat publiski izvicinājušas dūres no sirds (un objektīvi saprotami), tomēr gala rezultātā valdība turpina strādāt.
Cita lieta, ka - lai gan nav trūcis jaunas nozaru politikas piedāvājumu, gads tomēr joprojām pagājis ar prioritāti «makroekonomiskā stabilizācija pāri visam». Šī prioritāte ir bijusi un būs ļoti svarīga, tomēr rodas iespaids, ka tā mazliet kļūst arī par ierobežojošu rāmi mēģinājumiem virzīties uz priekšu. Vai pārfrāzējot, šī prioritāte ir vislabāk saprotama premjeram un finanšu ministram, kuri savas pieredzes un ietekmes hierarhijā rezultātā var palūgt paciesties vēl pusgadu gadu kolēģus, kuri gribētu aktīvākas pārmaiņas un ieguldījumus savās nozarēs.
Vērtīgas, bet smagas debates
2. Tā varētu raksturot dažādu zemnieku organizāciju iesaistīšanos domu apmaiņā par Zemkopības ministrijas idejām atbalstu lauksaimniekiem pārveidot tā, lai vairāk palīdzētu vidēja lieluma saimniecībām (lasi - lai krējumu nenosmeļ lielsaimnieki). Abu pušu argumentācijā ir sava loģika. «Lielie» atgādina, ka mūsdienu pasaulē, it sevišķi, ja Latvija nopietni domā par pārtikas eksportu, saimniecībām objektīvi ir jābūt lielām, lai nodrošinātu apjomus. Savukārt «mazie» norāda - lai no novadiem neaizplūstu cilvēki, ar lielsaimniecībām būšot par maz darbvietu nodrošināšanā, turklāt lielajiem jau tā ir vieglāk attīstīties. Tomēr vai nav tā, ka abi uzstādījumi viens otru neizslēdz? Piemēram, daudz tiek runāts par bioloģiskās lauksaimniecības attīstīšanu - bet vai tāda objektīvi nebūs mazāka par saimniecību, kas nodarbojas ar eksportam domātu graudu ražošanu piectūkstoš hektāros? Vai nav tā, ka produkts, gala patērētājs, ražošanas forma objektīvi atšķiras, tāpēc strīds, kurš perspektīvāks un vairāk atbalstāms, ir mazliet bezjēdzīgs?
Respektīvi, ir apsveicami, ka par nozari atbildīgā ministrija vairs nemāna sevi un pašu nozari ar konceptu, ka ir kaut kāds «Latvijas zemnieks» vispār, ka tiek atzītas nereti pretējas intereses starp lauksaimniekiem. Jācer, ka ministrijai un nozares, jā, atšķirīgajiem spēlētājiem tomēr pietiks prāta un spēju nenodarboties ar deķa vilkšanu katram uz savu pusi - lai cik neelastīga daudzos gadījumos ir Eiropas Savienības politika kādā no nozarēm, dalībvalsts var izstrādāt savu niansētāku un dažādām grupām precīzāk trāpošu labā nozīmē politiku.
Ir arī labas ziņas...
3. Satiksmes nozare pēdējos mēnešos izskatās sērīgi - neskaidrības ar airBaltic stāvokli, skandalēšanās ap vilcienu iepirkumu, galu galā draņķīgais ceļu stāvoklis kontekstā ar runām, ka nākamgad finansējuma ceļiem būs vēl mazāk... Bet - neoficiāla informācija liecina, ka ceļu nozarē briest pamatīgas pārmaiņas, kas izpaudīsies kā va/s Latvijas ceļi un va/s Latvijas auto ceļu uzturētājs apvienošana. Ko tas dos? Šobrīd situācija ir tāda, ka, pat ja ceļa uzturētājam parādās brīvi līdzekļi (piemēram, bitumena cenu krituma rezultātā), šī a/s nedrīkst uz savu galvu darīt tādu traku lietu, kā veikt kādu papildu remontu. Nauda jāieskaita budžetā, tad var cerēt, ka tur tā neizšķīdīs, bet nonāks kā papildu summa ceļu valdītāja, Latvijas ceļi, kontā un tad, iespējams, atgriezīsies pie uzturētāja konkrētu darbu veikšanai. Lieki skaidrot, cik šāds ceļš ir piņķerīgs. Uzņēmumus apvienojot, šādas un līdzīgas situācijas mazinātos.
Satiksmes ministrs idejai piekritis, tomēr, kaislīgs šahists būdams, kavējies likt savu parakstu, kamēr nav izdomāti divpadsmit gājieni uz priekšu. Lietai līdzējusi premjera iejaukšanās, kuru dažkārt spēj ieinteresēt vēl kaut kas ārpus fiskālās stabilitātes...
Autoceļu kvalitāte ir sabiedrības vairākumam saprotama tēma. Ja ministrs un valdība kopumā te varēs kaut ko ticamu solīt uzlabojuma virzienā, koalīcijai tas tuvāko mēnešu laikā lieti noderēs (kaut tāpēc, ka aizkulisēs arvien pretrunīgāki skan viedokļi par airBaltic nākotni...).