Krāsainie milzu gliemeži, kas priecējuši cilvēkus dažādās Rīgas vietās, nu ir apgleznoti un no pagājušās sestdienas sapulcējušies Strēlnieku laukumā, pie Rīgas Tehniskās universitātes ēkas Kaļķu ielā 1. Te tie pavadīs augustu un septembri, savukārt pēc tam dosies katrs pie sava atbalstītāja, kas tos tālāk iecerējuši dāvināt Bērnu slimnīcai, skolām, bērnunamiem un pilsētām dažādās Latvijas vietās, atklāj fonda Mākslai vajag telpu valdes locekle Katrīna Leiškalne.
Gliemeži ir ne vien koši pilsētvides objekti, bet arī Laikmetīgās mākslas muzeja gausās tapšanas simboli, to mērķis ir arī rosināt sabiedrībā diskusiju par muzeja nepieciešamību. «Laikmetīgā māksla daudziem bieži vien asociējas ar tukšām konservbundžām, drātīm, kaut ko industriālu. Ar šiem gliemežiem gribējām parādīt, ka tā ir arī krāsaina, interaktīva un iesaistoša,» stāsta K. Leiškalne un teic, ka gliemeži ir arī miermīlīgs fonda Mākslai vajag telpu dialogs ar Latvijas valdību, kurai jau ilgstoši lūgts finansēt muzeja izveidi. «Vairākkārt esam tikušies ar kultūras ministri, protams, saprotam, ka ir arī citi vairāk sasāpējuši jautājumi, kam vajag naudu, taču nu jau esam sajutuši, ka mūs sadzird. Līdz ar Ukrainas notikumiem situācija, protams, kļūs tikai sarežģītāka, bet ceram, ka muzejs drīzumā tomēr taps un būs nacionālās identitātes stiprinātājs.»
Piedaloties projektā, gliemežus apgleznojuši mākslinieki Kristians Brekte, Elita Patmalniece, Kristīne Luīze Avotiņa, Reinis Pētersons, Dace Gaile, Zane Balode, Dārta Leiškalne, Ilze Smildziņa, Kristīne Guršpone, Katrīna Gaile, Alise Mediņa, Mārtiņš Zutis, Kristīne Markus, Ilona Abiļeva un Aivars Broks. K. Leiškalne stāsta, ka akcija panākusi arī sabiedriskās domas aktivizēšanos. Uz katra gliemeža ir lūgums to pastumt, tā simboliski pabīdot uz priekšu muzeja telpu meklēšanas jautājumu. Cilvēku atsaucība šim aicinājumam bijusi ļoti liela, pat ja visi varbūt saikni ar muzeja problēmu nenolasīja. «Mums ik rītu gliemeži bija jāmeklē, jo tie bija «aizceļojuši»,» stāsta K. Leiškalne. «Kad tie no ielām pazuda, jo tika aizvesti pie māksliniekiem apgleznošanai, saņēmām neskaitāmas vēstules, ka tie jāatgriež pilsētvidē. Cilvēki pat no citām pilsētām bija braukuši gliemežus skatīties un nebija atraduši.»
Gliemežu tagadējā «pulcēšanās» vieta tieši iepretim RTU ēkai nav nejauša, jo līdz ar augstskolas pārvākšanos uz Ķīpsalas kompleksu nākamgad šis nams paliks tukšs, turklāt, pieredzējušu arhitektu un fonda Mākslai vajag telpu darboņu skatījumā, būtu izcili piemērots Laikmetīgās mākslas muzeja izmitināšanai. Tas un Nacionālās bibliotēkas ēka upes otrā krastā veidotu sava veida asi starp literatūru un mākslu, kas labi iezīmētos arī pilsētas kompozīcijā, turklāt RTU nama restaurācija izmaksātu ievērojami lētāk nekā jaunas muzeja ēkas celtniecība, norāda K. Leiškalne. «Un nams nekļūs par pamestu graustu.»