Aiga Grabuste
«Gatavojāmies 6500 punktiem, visi četri gadi tika pakārtoti tieši šai olimpiādei. Diemžēl dzīvē gadās visādi. Ir negaidītas traumas, pārsteigumi, kas liedza dalību pašās svarīgākajās sacensībās sportista karjerā.»
Kas īsti bija par vainu?
Sāp papēdis, Ahilleja stiprinājuma vieta. Tas sākās pēc Eiropas čempionāta. Laikam pēc tam nevajadzēja braukt un startēt Vīlandē. Glupība, taču tur vairāk nostrādāja emocijas, jo ļoti gribēju izpildīt olimpisko normatīvu arī tāllēkšanā. Laikam pārpūlēju, tāpēc arī tas rezultāts ir tāds, kāds ir. Londonā augstlēkšanas sacensībās sanāca to vietu paraustīt, bet pēc tam vairs neko nevarēju izdarīt. Nelīdzēja arī pretsāpju zāles. Redzat, pie kā noved dzīšanās pēc normatīviem.
Vai juti līdzi Laurai?
Man ir ļoti liels prieks par Lauru. Tiešām malacis. Iepriekš pēc Eiropas čempionāta uzreiz neapsveicu, bet pēc tam vairs netikāmies. Varbūt tīri neapzināti emocionāls brīdis bija, jo ļoti cerēju uz medaļu. Patīkami, ka Latvijai bija medaļa, bet nepatīkami, ka neizpildīju savu mērķi. Šoreiz satiku Lauru un apsveicu. Viņa ir jauna, talantīga un perspektīva. Prieks, ka esam no vienas valsts, startējam zem viena karoga.
Kā raugies nākotnē?
Šobrīd gribu domāt par to, kā pēc iespējas ātrāk atgūties ne tik daudz fiziski, kā emocionāli un morāli. Nezinu, cik daudz laika tas prasīs - nedēļu, mēnesi vai trīs dienas. Noteikti gribu atpūsties un sākt jaunu olimpisko ciklu. Kamēr veselība ļaus, tikmēr es startēšu. Tas būs daudzcīņā vai arī tāllēkšanā, to manīs.
Olimpiskās spēles neizdevās, bet kā vērtē visu olimpisko ciklu?
Esmu nostabilizējusies uz 6300 punktiem, un ir, kur lēkt tālāk, celt latiņu augstāk. Tas ir patīkami.
Uz ko cerēji Londonā?
Šajās sacensībās cerēju uz astoņnieku vai pat sešnieku. Ar 6500 tas ir reāli, un pēc pirmajām divām disciplīnām bijām tajā grafikā.