Man apnika klausīties viņa činkstēšanu, un es izstāstīju, ka nesen esmu pazaudējis maku ar visu naudu, vairākām banku kartēm, autovadītāja apliecību un augstskolas diplomu. Tad jūrasvilks nomierinājās un atzina, ka pase tiešām ir štrunts, arī nauda un tiesības ir sīkumi, bet, ja pats sevi kaut kur pazaudē, lūk, tad gan ir slikti.
- Gribi izstāstīšu tev vienu stāstu? - viņš piedāvāja.
- Par ko tad šoreiz? - es atjautāju.
- Tu nebaidies, beigas ir labas. Nu, normālas beigas būs, - viņš solīja.
- Labi, stāsti ar, - es piekritu, citas izejas jau nemaz nebija.
- Gadījums ir no upju kuģniecības vēstures. Nu, tad klausies, - pensionētais jūrnieks aizkūpināja pīpi un sāka stāstīt: - Tas notika septiņdesmito gadu vidū. Kāds grāmatvedis - ūdens tūrists pēc pārliecības un mistiķis dvēselē - nolēma veikt eksperimentālu ceļojumu ar gumijas laiviņu Turist pa Gauju, sākot no Taurenes ezera līdz pat jūrai. Eksperimenta jēga slēpās kuģošanas paņēmienā - brauciena laikā nedrīkstēja izmantot ne airus, ne buras, par motoriem nemaz nerunājot. Grāmatvedis vēlējās noskaidrot, kā tas ir - bezpalīdzīgi ceļot brīvā plūdumā - ko upe par to teiks un kā pašam liksies. Gribējis, tā sakot, uz savas ādas izpētīt cilvēka un upes fiziskās un metafiziskās attiecības. Veikt šādu eksperimentu mudinājis arī tas, ka airus grāmatvedis bija aizmirsis paņemt līdzi.
Maršruta sākums ceļotājam izvērtās visai pasmags - it īpaši psiholoģiski. Brīžiem viņu pārņēmis tāds nespēks, ka licies, nu viss, jātin makšķeres uz mājām. Ik pa brīdim no krastmalnieku puses bijis jāuzklausa dažādus padomus, vēlējumus un aicinājumus. Labsirdīgi noskaņoto nebija visai daudz, biežāk krastā tupējuši mietpilsoņi un neganti apsaukājušies - trakais, dullais, idiots, galu galā, - un tomēr, par spīti zaimiem, grāmatvedis apņēmīgi turpināja ceļu. Saprotams, pieairēt malā un godīgi sadot pa kaklu nabags nemaz nevarēja. Nu, un kā jau tas parasti notiek - straume laivu nesa krastā tikai tad, kad to vismazāk vajadzēja. Pa ceļam grāmatvedis esot mierinājis sevi ar domu, ka grūtības ir jēgpilnas dzīves neatņemama sastāvdaļa, un tur es viņam daļēji piekrītu. Bet tikai daļēji. Taču ne jau par to ir runa. Brauciens patiešām nebija viegls - daudz spēka un laika paņēma dzirnavu aizsprostu apiešana. Viļķenu dzirnavas, Drustu, Jaunpiebalgas, Brantes un vēl vesels lērums dzirnavu līdz pat Lejasciemam. Tad vēl viņam bieži nācās kāpt laukā un stumt un vilkt laivu pāri sēkļiem, jo jūnijs tajā vasarā iegadījās sauss un Gaujas augštecē ūdens līmenis bijis stipri zem normas.
Mazdrusciņ zem Lejasciema, pirms Sikšņu krācēm, grāmatvedim viss bija jau tā apnicis, ka viņš, neredzēdams citu iespēju, kā sevi uzmundrināt, pieņēma ārkārtīgi radikālu lēmumu - viņš apņēmās palikt sēžam laivā un neko nedarīt arī tad, ja tā uzsēdīsies uz sēkļa vai tiks piedzīta krastā. Tiesa, sēkļi ap to vietu arī beidzās, taču jaunais, pasīvais piegājiens vienalga sabremzēja tempu, un mēneša laikā ar mainīgām sekmēm viņš nonāca tikai līdz Oliņu pārceltuvei. Vairākkārt nācās stundām, pat dienām sēdēt piekrastes krūmos, līdz vēja pūsma vai negaidīts vilnis laivu no jauna iestūma upes viducī. Citreiz atkaliņ straume nesusi visu nakti uz priekšu, bet no rīta grāmatvedis modies nesaprašanā, kur īsti atrodas. Prašņāt krastmalniekiem viņš neuzdrošinājās, esot izticis ar grāmatā Lejup pa Gauju ievietotajiem attēliem.
Kad neatlaidīgais vīrs pabrauca zem Strenču tilta, viņa prātā pēkšņi izgaismojās pāris ceļā novērotas sakarības - jo biežāk dienas laikā viņa skatiens pētīja krastu, jo biežāk, viņš tika piedzīts tam klāt. Toties naktī guļot, kā jau teicu, laiva peldējusi miera vējos, apejot gandrīz visus šķēršļus. Pirmā doma grāmatvedim bijusi: varbūt gulēt arī pa dienu? Bet tad jau neko neredzēs. Nācās meklēt citu izeju. Strādājot par grāmatvedi, viņš jau bija atradis dažādus oriģinālus risinājumus finanšu sfērā, un kāpēc gan lai, ceļojot pa upi, viņam nerastos vērtīgas atklāsmes arī satiksmes jomā? Tā arī notika - pēc dažu stundu intensīvas meditācijas, viņš atklāja divus paņēmienus, kā virzīties uz jūras pusi bez lielām raizēm un kavēšanās. Žēl tikai, ka tik vēlu tas ienāca prātā. Pirmā paņēmiena sāls bija ar atbrīvotu, tomēr disciplinētu skatienu koncentrēties uz straumes centrālo asi un durt tik taisni uz priekšu. Bet, lai visu laiku nebūtu jāblenž ūdenī, noderēja otrs paņēmiens. Tur vajadzēja secīgi, ar noteiktiem intervāliem aplūkot abus krastus - vienu minūti veltīt kreisajam krastam, otru minūti labajam. Un atkal kreisajam... ar to pašu atslābināto un tai pat laikā dziļi koncentrēto skatienu. Šo otro paņēmienu vīrs nosauca par slaloma metodi, jo laiva uz priekšu kustējās maziem zigzagiem.
Aiz Kazu krācēm attapīgais vīrs izgudrojis vēl trešo - ātruma palielināšanas metodi. Metode nebija sarežģīta, tomēr tā prasīja daudz apjomīgāku gribasspēka patēriņu. Vajadzēja izvēlēties konkrētu punktu aptuveni simt, simt piecdesmit metru attālumā - koka galotni upes līkumā, putna alu smilšakmens iezī vai lecīgas zivs plunkšķi -, tad sakoncentrēt skatienu uz to un it kā pievilkties izraudzītajam objektam. Ar katru reizi gājis arvien ātrāk. Vīrs tā aizrāvies ar jauno tehnoloģiju, ka no Miegupītes līdz Kvēpenes pilskalnam nonesies stundas laikā. Tad gan sajutis piekusumu. Priecīgs par panākumiem grāmatvedis esot pat uzdrošinājies sev jautāt - ko vēl tādu viņš varētu izgudrot, tomēr nekādu sakarīgo atbildi saņēmis neesot. Bet bija jau arī pietiekami. Galvenais, ka vispār tika uz priekšu. Drīz vien grāmatvedis ievēroja, ka citi ūdens tūristi met uz viņu bažīgus skatienus. Tad vēl pie viņa pieairējušās divas dāmas un sākušas uzdot valšķīgus jautājumus: - Kur tad jūs tā viens? Un bez airiem. Vai nevajag paņemt tauvā līdz naktsmītnei? - Un tādā garā. - Tā tik vēl trūka, - viņš esot atteicis un plēsis prom cik jaudas. Grāmatvedis piesēja acu skatu pie Līgatnes pārceltuves troses un lielā ātrumā pameta eksperimenta traucētājas. Aiz Siguldas tūristu biežņa krasi mazinājās, un līdz pat Gaujas deltai gājis diezgan mierīgi.
Bija augusta vidus, kad viņš beidzot ieraudzīja jūru. Meklēdams vietu, kur labāk izkāpt, viņš kreisajā krastā pamanīja laiski gozējamies daiļu sievieti. Tur arī grāmatvedis nolēma beigt savu ceļojumu. Aptuveni novērtējis sievišķos jaukumus, vīrietis nez kādēļ sakopoja skatienu uz atpūtnieces saulesbrillēm. Sauleņu stikli bijuši kā spogulis, un viņš tajos ieraudzījis sevi. Grāmatvedis sakoncentrējies uz savu attēlu un it kā vilcis pats sevi pie sevis. Pēc mirkļa viņa atspulgs briļļu stiklos pazudis, bet sieviete sākusi skaļi brēkt. No krūmiem izlīdis viņas vīrs un prasījis, ko šī bļaustās. Sieva rādījusi uz gumijas laivu un skaidrojusi, ka tik tikko tur bija vīrietis, bet nu vairs nav. Vīrs nav ņēmis sievas runāšanu par pilnu, tikai noteicis, ka veco pūsli kāds būs pametis un atkal aizgājis pa savām darīšanām. Bet grāmatvedis, to dzirdot, nonācis lielā neizpratnē. Viņš nolaidis acis uz leju un pēkšņi sapratis, ka ir kļuvis neredzams, - viņš neredzēja ne savas kājas, ne rokas, ne vēderu. Noliecies pār ūdens virsmu, un arī tur, kur vajadzēja parādīties viņa vaigam, saskatījis tikai zilo debess jumu un dažus baltus mākonīšus. - Nu ir vāks, - grāmatvedis apjuka pavisam. Un tikai tad viņš saprata, ka ar koncentrēto skatienu ir ievilcis pats sevi savā atspulgā, bet atspulgs, saprotama lieta, ņem un izgaist, ja nav vairs paša spoguļošanās objekta. Vīrs pamatīgi sabēdājās, taču, lai neizietu galīgi dimbā, esot mēģinājis vēlreiz koncentrēt skatienu uz krastu, jo redzēt jau ta viņš redzēja. Diemžēl nekas viņam nesanāca - skatiena spēks bija zudis. Varbūt tāpēc, ka acu vairs nebija. Tas ir, it kā jau laikam bija, taču neredzamas. Vienu vārdu sakot, visa viņa redzamā daļa bija palikusi sievietes brillēs, bet viņam pašam palikusi tikai neredzamā - nu, redze, dzirde, balss. Nu, un saprotams, no visa šitā kreņķa mūsu grāmatvedim iestājās pilnīgs apstulbums. Tā viņš apdullis dreifēja pa Rīgas līci, kamēr uzskrēja virsū mūsu zvejas kuģim. Ieraudzījuši gumijas laivu, mēs nolēmām to savākt - mazums, saimniecībā noderēs. Taču, kad no tukšās laivas atskanēja palīgā sauciens, mana komanda sabijās ne pa jokam. Bocmanis uzreiz bija gatavs laisties ļekās, un pārējie nebija daudz labāki. Bet tu jau zini, es neesmu no bailīgajiem un liku laivu uzvilkt uz klāja. Kad apdilusī gumijniece skaļi pateicās par izglābšanu, tad pat man apskrējās dūša, bet vīri jau bija uzmaukuši glābšanas riņķus. Tā balss gandrīz pataisīja mūsu kuģi par klīstošo holandieti. Riktīgi nodevu večiem, lai nemīž kā vecas plekstes un aizdzinu pie gaņģiem. Vēlāk iztaujāju balsi un visu noskaidroju. Pamazām arī citi nomierinājās, tomēr krastā atgriezāmies krietni pirms paredzētā laika. Vīriem nervi diez ko neturēja tādu pasažieri. Nu, jūrnieki ir tādi, mazliet māņticīgi, - beidzis stāstu, atzinās vecais kapteinis un paskatījās uz mani. Viņš laikam gaidīja kādu atzinīgu vārdu, bet man no krūtīm izlauzās tikai skaļa nopūta.
- Tu man netici? - viņa balss skanēja draudīgi.
- Ticu, ticu, - mīļā miera labad es atteicu. - Bet kāda šim stāstam ir morāle?
- Nekādas morāles te nav. Vai tad obligāti jābūt morālei? - vecais vīrs bija nesaprašanā. - Starp citu, neskatoties uz visu ķibeli, kā grāmatvedis viņš joprojām ir labs. Vienīgā nelaime, tauste viņam arī pazuda. Nejūtot rokas. Vispār ķermeni nejūtot. Tur, kur viņš tagad strādā, bija speciāli jāpieņem darbā viens medijs, kas uzliek uz papīra visu, ko grāmatvedis saka. Eh, ja varētu atrast tās saulesbrilles, varbūt, ka izdotos dabūt kaut ko no viņa atpakaļ. Bet kur tu to dāmīti tagad vairs atradīsi... - kapteinis bezpalīdzīgi noplātīja rokas un piebilda: - Toties viņš var iztikt bez ēšanas. Tas, protams, viņam stipri atvieglo dzīvi.
- Bet tad jau sanāk, ka viņš ir gars, nevis fiziska būtne! - Kaut kas man neštimmēja vecā jūrnieka stāstā. - Un kā tad viņš var parunāt? Gari taču nerunā.
Tagad nopūtās kapteinis.
- Es nezinu kā, bet viņš var. Varbūt viņš ir puse uz pusi. To taču nevar redzēt, saproti?
- Saprotu, saprotu, bet ne visai, - es nomurmināju, bet vecais zvejnieks sāka gandrīz vai kliegt:
- Ja tu man netici, tad varam aiziet rīt uz to kantori, kur viņš tagad par grāmatvedi strādā! Tad tu pats redzēsi!
- Kā tad es viņu redzēšu, ja viņš ir neredzams.
- Nu, dzirdēsi, kāda starpība. Nepiesienies vārdiem, ja! - vecais kļuva pavisam nikns. - Tu labāk atnes kaut ko iedzert. Ko tad - es tev par velti stāstīju, vai?
Manieres viņam, maigi sakot, raupjas, tomēr aiz cieņas pret sirmo galvu es devos pie bāra letes un paņēmu vēl pa tasei tējas vai kausam alus, vai glāzītei ruma - goda vārds, vairs neatceros, kas par šķidrumu toreiz bija.