Latvija un Lietuva šobrīd lielā mērā ir atkarīgas no Krievijas enerģētikas resursiem, galvenokārt gāzes. Kā iespējams šo situāciju uzlabot, iegūstot lielāku enerģētisko neatkarību?
Visa Eiropa ir atkarīga no enerģijas resursiem - no viena vai otra resursu piegādātāja. Baltijas valstīs mēs, protams, esam ļoti atkarīgi no viena avota - Krievijas. Taču pirmā rīcība enerģētiskās neatkarības virzienā jau ir, proti, Baltijas valstu integrācija Nord Pool elektroenerģijas biržas sistēmā. Caur Igauniju jau šobrīd esam savienoti ar Somiju, mēs pašlaik būvējam savienojumu arī ar Zviedriju, kas būs gatavs 2014. gadā. Slēdzot Ignalinas elektrostaciju, mums bija bažas, ka elektroenerģijas cena varētu pieaugt par divciparu skaitli, taču, par laimi, tā nenotika, šis pieaugums bija krietni mazāks. Konkurences dēļ, ko rada Nord Pool sistēma, mēs šodien esam mazāk atkarīgi no Krievijas un varam saņemt trūkstošo elektroenerģiju no dažādiem avotiem. Tas nozīmē, ka enerģētiskajai neatkarībai nav tik būtiski uzbūvēt vienu vai otru enerģijas ražotni, bet gan panākt konkurenci tirgū. Elektroenerģijas jomā to jau esam faktiski izdarījuši, un nākotnē tas jāizdara arī gāzes tirgū. Arī šeit vajadzīgi starpvalstu savienojumi un, līdzīgi kā Nord Pool elektroenerģijā, jāvirzās uz reģionālu tirdzniecības modeli ar gāzi - Gas Pool. Ja ir izveidoti reģionāli savienojumi, mēs varam saņemt gāzi no citām valstīm, kā arī izmantot sašķidrinātās gāzes termināļus. Ja konsekventi iesim šajā virzienā, mēs kļūsim enerģētiski neatkarīgi. Protams, kā papildus elements paliek arī atomelektrostacijas būve.
Kā Lietuvai šobrīd veicas ar investora piesaisti Visaginas projektam?
Tas ir sarežģīts jautājums, jo pašlaik mums nav tāda investora, kurš būtu gatavs projektā iesaistīties. Tas nozīmē, ka ir jāiepauzē. Šobrīd vairs īsti nav nozīmes par projektu runāt, bet ir jārīkojas. Starpvalstu savienojumi un atvērts elektroenerģijas tirgus ir būtiskākais. Kurš šajā tirgū piegādās elektroenerģiju, - tas jau ir pakārtots jautājums. Protams, no ģeopolitiskā viedokļa Visaginas AES projekts ir nozīmīgs, mums ir tam vajadzīgā infrastruktūra. Taču investori aizvien vēl nav izlēmīgi par dalību šādā projektā, un bez investora ne Lietuva, ne Latvija, ne Polija, nedz visas valstis kopā to nevar uzbūvēt. Jo mums nav nepieciešamo tehnoloģiju, nav tādu resursu un arī zināšanu. Aicinu atturēties no spekulācijām, bet gan palielināt energojaudas un uzlabot energosavienojumus starp Baltijas valstīm, kā arī Baltiju un Ziemeļvalstīm. Tie ir tuvāko gadu būtiskākie uzdevumi. Paralēli Lietuva runā un turpinās runāt ar potenciālajiem investoriem Visaginas AES, taču par termiņiem es negribētu šeit spekulēt. Jāsaprot, ka pirmo reizi divdesmit gados Baltijas valstis enerģētikas sektorā ir sākušas ieviest uz konkurenci balstīta tirgus principus. AES paliek kā viens no Lietuvas stratēģiskajiem mērķiem, taču šodien iespējas to realizēt nevajadzētu pārvērtēt. Situācija ir tāda, ka Baltijas valstis šim projektam investoru piesaistīt pašlaik nevar, iespējams, izņemot vienu, kuru gan mēs paši ne īpaši vēlētos.
Kāpēc Dienvidkorejas investors atteicās no projekta?
Es negribētu par šo jautājumu izteikt pieņēmumus. Kopumā mums bija pieci potenciālie investori, kuri piedalījās diskusijās.
Jūs pieminējāt sašķidrinātās gāzes termināļu izveidi kā vienu no elementiem gāzes piegāžu diversifikācijai. Vai Lietuva savā teritorijā plāno būvēt šādu termināli?
Jā, mums ir šāds plāns. Esam šo jautājumu apsprieduši ar Latvijas prezidentu un, mūsuprāt, divi termināļi - Latvijā un Lietuvā - var sekmīgi līdzpastāvēt. Iespējams, lielāks terminālis varētu būt Rīgā, jo jums ir plašāka infrastruktūra un jums ir gāzes krātuve. Lietuvā varētu būt nelielāks terminālis, starp šiem projektiem nav nekādu pretrunu, un mēs noteikti atbalstīsim Latvijas projektu. Tieši tāpat kā, piemēram, var pastāvēt vairākas atomelektrostacijas šajā reģionā - Lietuvā, Polijā, Kaļiņingradā un citviet.
ES varētu atbalstīt šādu termināļu projektus?
Eiropa atbalsta Baltijas reģiona iekļaušanos ES enerģētikas tirgū. Tas nozīmē savienojumus, bet termināļu projektu gadījumā - tie tomēr nav savienojumi ar kādu ES valsti, jo gāzes piegāde uz termināļiem var nākt no dažādām valstīm.
Vai jums ir skaidrs redzējums par to, kā Lietuva ieviesīs tā saucamo trešo enerģētikas paketi, kas prasa gāzes tīklus atdalīt no ražotāja?
Šis process aizņems dažus gadus, bet līdz 2014. gadam šī direktīva jāievieš visās ES valstīs. Un ir tikai daži ceļi, kā to paveikt. Mēs sastopamies ar zināmu pretestību no Gazprom, kas ir samērā saprotami. Mūsu mērķis ir šo direktīvu ieviest, un mēs to paveiksim.
Vai Baltijas valstis ir pietiekami vienotas enerģētikas jautājumos?
Baltijas valstis ir praktiski vienā situācijā, tāpēc mēs cīnāmies un argumentējam vienoti, lai tiktu pilnībā integrēti Eiropas enerģētikas tirgū. Pēdējā Eiropadomes sēdē tika apstiprināts, ka tam ir jānotiek līdz 2015. gadam, un tas patiešām ir liels sasniegums. Visas trīs Baltijas valstis par to cīnījās, saņēmām arī Ziemeļvalstu atbalstu. Tas pierāda, ka mums ir vienotas intereses.
Latvijā dzirdam viedokļus, ka vienotība starp Baltijas valstīm izzūd. Vai tā ir?
Nē, es teiktu, ka tendence ir tieši pretēja. Notiek dabisks process, kurā šī kādreizējā vienotība pārveidojas jaunā formā. Tas pat nav iespējams - saglabāt tā laika vienotību šodien, jo tolaik mūs vienoja draudi tapt iznīcinātiem, kā arī ekonomiskās blokādes draudi. Šodien mūsu vienotība ir globālāka, daudzpusīgāka, mūs vieno ES un NATO. Tā ir nozīmīgāka vienotības forma.