Lielos vilcienos valdībai gan viss tā kā būtu skaidrs. Jau pirms divām nedēļām tā pieņēma budžeta rāmi, kurā ar drošu roku ierakstīts, ka šogad budžeta deficīts būs nevis 4,9% no iekšzemes kopprodukta (IK), kā paredzēts vienošanās memorandā ar SVF, bet gan 7%. Vienubrīd bija populāri visur runāt, ka pat šā skaitļa sasniegšana prasīs budžeta samazināšanu par 40%, tāpēc dažiem varētu būt pārsteigums uzzināt, ka plānotajos budžeta grozījumos valsts konsolidētā budžeta (pamatbudžets kopā ar speciālo budžetu, no kura izmaksā pensijas un bezdarbnieku pabalstus) izdevumu samazinājums, salīdzinot ar decembrī pieņemto 2009.gada budžetu, ir tikai 2,2% jeb 113 miljoni latu.
Atkārtosim - pēc visas stīvēšanās un satraukumiem ministri ir spējuši vienoties kopējos izdevumus samazināt tikai par 113 miljoniem latu - no 5,112 miljardiem līdz 4,999 miljardiem.
Tiesa, aiz šiem kopsavilkumiem slēpjas lielākas svārstības. Pamatbudžets, no kura tiek finansētas ministrijas, skolotāju algas un veselības aprūpes izdevumi, tiek apcirpts par 4,7% jeb 170 miljoniem latu, un faktiski šis grieziens tiks izjusts pat savas divas reizes asāk, jo viss samazinājums tiks attiecināts tikai uz gada otro pusi. Ieskatoties plānotajos samazinājumos ministrijām, redzams, ka latu izteiksmē vissmagāk skarta ir Satiksmes ministrija, kuras budžets saruks par kādiem 107 miljoniem, tai seko Veselības ministrija (38 miljoni), Aizsardzības ministrija (29 miljoni) un Izglītības un zinātnes ministrija (17 miljonu). Pārējām ministrijām samazinājumi ir 11 miljonu vai mazāk, tomēr ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka procentuāli lielāko zaudētāju saraksts sarindojas ievērojami citādi. Vēl aizvien vissmagāk cieš Satiksmes ministrija (26%), taču otrajā vietā ierindojas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (23%), kurai seko Aizsardzības ministrija (13%) un Kultūras ministrija (13%). Šādi rēķinot, gan Veselības ministrija (7%), gan Izglītības un zinātnes ministrija (7,6%), par kurām tiek lauzti vislielākie šķēpi, zaudējumu ziņā atrodas saraksta vidū.
Vērīgs lasītājs būs pamanījis, ka tikai četru nosaukto ministriju (SM, VM, AM un IZM) kopējie tēriņu samazinājumi pārsniedz tos 170 miljonus latu, par kuriem tiek samazināts pamatbudžets kopumā. Šķietamais paradokss skaidrojams ar 74 miljonu latu pieaugumu summā, kas tiks tērēta valsts parāda atmaksai. Lielā mērā tā ir cena, kas mums jāmaksā par budžeta grozījumu pieņemšanas aizkavēšanos. Ja atceramies, Latvijas valdībai jau marta beigās bija jāiesniedz Saeimā budžeta grozījumi, lai saņemtu nākamo SVF un Eiropas Komisijas naudas pārskaitījumu. Tā vietā, lai šos grozījumus sagatavotu, Godmaņa valdība sāka ķīvēties par optimālo ministriju skaitu un tā arī sabruka. Tad pagāja laiks, kamēr tika izveidota jaunā Dombrovska valdība, kamēr tā noorientējās, kamēr tā iešūpojās,- bet laiks, kā mēs zinām, ir nauda, un tā vietā, lai aizņemtos no SVF par 3,5% gadā, Valsts kase tagad ir spiesta aizņemties no vietējām bankām par 12,5% gadā, tādējādi ne tikai atraujot nodokļu naudu no valsts vajadzībām, bet arī samazinot kreditēšanai pieejamo naudu, jo bankas savas rezerves izmanto, lai pirktu valsts parādzīmes, nevis lai aizdotu uzņēmējiem.
Ja vēl pieskaita klāt 57 miljonus, par kuriem pieaugs valsts speciālā budžeta izdevumi par bezdarbnieku pabalstiem un pensijām, mēs varam saprast, kāpēc no viena gala valdība it kā griež un griež, bet kopumā ietaupījumi nemaz tik lieli nav.
Par nelaimi, vēl nav skaidrs, vai aprakstītais budžeta rāmis galu galā apmierinās starptautiskā aizdevuma sniedzējus. Prognoze par budžeta ienākumiem ir sarukusi no 4,41 miljarda līdz 4,15 miljardiem, taču tā rēķināta, pieņemot, ka iekšzemes kopprodukts samazināsies par 12,9%. Pati Finanšu ministrija vairs netic šim skaitlim, un nesen FM pārstāvji Saeimas Budžeta un finanšu komisijas sēdē atzina, ka IK varētu samazināties par 16 līdz 18%. Tas neizbēgami nozīmētu gan mazākus nodokļu ienākumus, gan lielāku bezdarbu. Kā segt šo starpību?
Vēl nopietnāka problēma ir 2010.gada budžets. Varētu cerēt, ka SVF un EK būtu gatavi pievērt acis uz lielāku budžeta deficītu šogad, ja Latvijai būtu pārliecinošs plāns, kā nākamgad panākt deficītu, kas nepārsniedz 3% no IK un tādējādi ļauj līdz 2012.gadam ieviest eiro. Lai to panāktu, ir nepieciešamas būtiskas strukturālas izmaiņas valsts pārvaldē, jo sevišķi izglītības un veselības aprūpes sistēmā. Tomēr nesenais skaļais un publiskais strīds starp izglītības ministri Tatjanu Koķi (ZZS) un viņas vadītās ministrijas valsts sekretāru Mareku Gruškevicu (TP) par jautājumu - cik skolotāju varētu zaudēt darbu sakarā ar strukturālajām reformām izglītības jomā un kas ir tiesīgs par to publiski izteikties - skaidri norāda, ka vismaz dažas valdību veidojošās partijas nespēj atturēties no sīkām politiskām spēlītēm pat jautājumos, kas būtiski skar valsts maksātspēju.
Mums nav vairs daudz laika, lai sakārtotu budžetu un pārliecinātu starptautiskā aizdevuma devējus, ka esam spējīgi šogad noturēt deficītu saprātīgā līmenī un nākamgad to samazināt. Sekas šā «mājas darba» neizpildīšanai var būt dramatiskas visai Latvijai.