Šādu noskaņu, atzīmējot 425. gadskārtu, kopš Rīgā sāka darboties pirmā grāmatu spiestuve, vēlējušies radīt arī izstādes Gedruckt zu Riga jeb Iespiests Rīgā veidotāji. Ekspozīcija, kuras lielākā vērtība ir Rīgas pirmā tipogrāfa nīderlandieša Nikolausa Mollīna spiestuvē tapušie izdevumi, apskatāma līdz 31. maijam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Krišjāņa Barona ielā 14.
Būt pirmajam Rīgā
«Viņš nebija lielās poligrāfijas lielais ģēnijs, bet viens no lielās poligrāfijas mazajiem darbiniekiem - ļoti demokrātiskas ievirzes iespiedējs,» tā Nikolausu Mollīnu (1550/1555-1625) raksturo izstādes veidotāja, LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāja Ināra Klekere. Tiesa, N. Mollīns Rīgā bija ieradies no lielākā Eiropas grāmatniecības centra - Antverpenes, kur XVI gadsimta pirmajā pusē ik uz soļa atradies vairāk nekā 60 tipogrāfiju un konkurence bijusi ārkārtīgi sīva. N. Mollīns tipogrāfa amatu apguva pie tēva, tad pie izcilā un savā darbībā vērienīgā grāmatiespiedēja Kristofa Plantēna. Ojārs Zanders, latviešu grāmatzinātnieks ar plašām zināšanām par N. Mollīnu, ir uzsvēris, ka Rīgas maģistrātam tipogrāfija bija nepieciešama ne tikai tāpēc, ka pilsētai vairs nepietika ar citur spiestām grāmatām, bet arī tādēļ, lai aizkavētu katoļu rakstu spiestuves iekārtošanu Rīgā.
N. Mollīna vidēji lielajā tipogrāfijā ar divām spiedēm tika izpildīti galvenokārt pilsētas un tad arī privātie pasūtījumi, kā arī iespiesti pašizvēlētie darbi. Savā ziņā jaunās nozares iedibinātājam Latvijā neklājās viegli - XVII gadsimta Rīga piedzīvoja karu, mēri un citas nedienas, rāte - kaut arī maksāja viņam algu un deva dzīvesvietu - regulēja grāmatu pārdošanas cenas, zeļļu skaitu. Ar iespieddarbiem saistītie izdevumi bija jāsedz N. Mollīnam pašam. Tomēr Ināra Klekere domā citādi: «Atšķirībā no daudziem pētniekiem uzskatu, ka Mollīnam, ierindas darbiniekam, tā bija izdevība - kļūt par Rīgas pilsētas iespiedēju. Ja salīdzina, kas ir labāk - būt divdesmitajam Romā vai pirmajam Rīgā? Turklāt bija visādi mēģinājumi pasargāt viņu no konkurentiem. Rīgas pilsēta ļoti īpatnējā veidā parūpējās pat par Mollīna atraitni. Kad Mollīns nomira, pilsēta lika nākamajam iespiedējam viņu apprecēt.»
Vienmuļības tur nav
Būdams poligrāfijas nozares iedibinātājs Latvijā, N. Mollīns 38 gadu garumā ir izdevis aptuveni 200 iespieddarbu - galvenokārt latīņu un vācu valodā. LNB piektajā stāvā sadarbībā ar LU Akadēmisko bibliotēku tiek piedāvāts apskatīt gan grāmatas, gan dažādus apsveikuma dzejoļus un citus sīkdarbus, kas savulaik tika iespiesti vairumā.
«Relikviju relikvija,» tā I. Klekere piesaka pirmo Latvijas teritorijā izdoto grāmatu latviešu valodā - 1615. gadā N. Mollīna spiestuvē tapušo luterāņu rokasgrāmatu, kas nu izstādē viena pati gozējas atsevišķā vitrīnā ar melnu samta pārklāju spēcīgas gaismas aizturēšanai. Savukārt televizora ekrānā slīdrādē skatāmas šī izdevuma ilustrācijas. «Mollīna grāmatās bija ilustrācijas, taču tās klejoja no cita izdevuma uz citu,» stāsta I. Klekere. «Ar to tiražēto nabadzību, kas nu viņam bija, Mollīns centās izgatavot oriģinālus un neatkārtojamus iespiedumus - vienmuļības tur nav.»
Aci īpaši piesaista attēls izstādes plakātā - 1618. gadā iespiests figurālais dzejolis, kura oriģināls gan nav saglabājies, tikai fotokopija. I. Klekere stāsta: «Rīgā ieceļojušais vācu dzejnieks Bartolomejs Rotmans šo figurālo, kausa veidā iespiesto dzejojumu veltīja Rīgas rātei un visiem Rīgas pilsoņiem Jaunajā gadā. Tur tā arī ir rakstīts - ko galdā likt, ko dziedāt, dzejoļa malās ir redzamas notis. Šādi svinīgi sacerējumi, kuros savijas laicīgais un garīgais, bija raksturīgi XVII gadsimtam.»
I. Klekere uzsver, ka izstādes mērķis lielākoties ir parādīt tā laika grāmatas - tipogrāfijas produkta - veidolu: apdari, dažādu elementu izkārtojumu lappusēs, titullapās, iesējumus utt.
Par grāmatniecību vispār
LNB otrajā stāvā tiek popularizētas zināšanas par grāmatniecību. Tur iespējams piesēst un izšķirstīt, piemēram, Latvijas pētnieku grāmatas un publikācijas par N. Mollīnu, XVI gadsimta grāmatniecību, kā arī ārzemju literatūru par grāmatu mākslas jautājumiem.
N. Mollīna spiestuves dibināšanas gadskārta ikreiz tiek atzīmēta ar jauniem tipogrāfiskiem izdevumiem. Piemēram, 1890. gadā iznāca baltvācu vēsturnieka, bibliotekāra Arenta Buholca apjomīgā monogrāfija Grāmatiespiešanas (mākslas) vēsture Rīgā no 1588. līdz 1888. gadam, bet 1988. gadā, kad Rīgas pirmajai tipogrāfijai apritēja 400 gadu, klajā nāca O. Zandera grāmata Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks: pirmās Rīgā iespiestās grāmatas 1588-1625. Atzīmējot 425. gadskārtu, ir izdots katalogs, kas sniedz bibliogrāfiskas ziņas par visiem N. Mollīna izdevumiem, par kuriem izdevās iegūt informāciju Latvijā un ārzemēs.