A. Skudra spriež - iespējams, šīs Latvijas iedzīvotāju ģimenes 2009. vai 2010. gadā bija devušās uz ārvalsti, lai pelnītu naudu, taču tagad, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai Latvijā, viens no vecākiem izvēlas bērnu vest atpakaļ uz Latviju bez otra vecāka ziņas. «Turklāt vairākās lietās tas ir tēvs, kas aizved bērnu,» saka TM pārstāvis. Vēl pāris citās Hāgas konvencijas lietās, kurās prasīta atgriešana ārvalstī, Latvijas un arī ārvalstu ierēdņiem radušās zināmas aizdomas, ka tās ir fiktīvo laulību sekas, lai gan to nevar tieši pierādīt.
Jau vēstīts, ka Hāgas konvencijas būtība ir šāda: bērns, kuru viens no vecākiem bez otra vecāka ziņas aizvedis jeb - konvencijas izpratnē - nolaupījis, tiek atgriezts atpakaļ valstī, kas ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, lai tur vecāki savā starpā izšķirtu strīdu par bērnu. Bērnu var neatgriezt tikai atsevišķos gadījumos. Tie ir šādi: ja bērns ir iedzīvojies vidē gada laikā pēc viņa nolaupīšanas; atgriešana bērnam sagādā fizisku vai psiholoģisku kaitējumu; bērns iebilst pret aizvešanu; ja persona vai iestāde, kas uzņēmusies rūpes par bērnu, bērna aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi tiesības uz aizgādību vai aizbildnību vai ir piekritusi bērna aizvešanai vai aizturēšanai.
Vēl pirms pāris gadiem TM bija novērojusi, ka daudzās Hāgas konvencijas lietās ir iesaistīti divi Latvijā dzīvojoši Latvijas iedzīvotāji, kuriem ir attiecības un kopīgi bērni, taču kādā brīdī viņu kopdzīve Latvijā izjūk, un viens no vecākiem - visbiežāk māte - dodas labākas dzīves meklējumos uz ārvalsti, paņemot līdzi bērnus bez otra vecāka ziņas.
Hāgas konvencijas lietu, kurās iesaistīti Latvijas iedzīvotāji, joprojām ir daudz. TM apkopotie dati liecina, ka 2008. gadā bija 17 lietu par 19 bērniem, kad bija pieprasījums no otra vecāka atgriezt bērnu no ārvalsts atpakaļ Latvijā. Salīdzinājumam - 2011. gadā bija jau 36 lietas par 46 bērniem, 2012. gadā - 33 lietas par 36 bērniem. A. Skudra stāsta: «Lietas, kad bērnu ved prom no Latvijas, pārsvarā ir starp Latvijas pilsoņiem - māte, tēvs, bērns ir latvieši, un pārsvarā bērnus ved projām mātes uz Angliju un Velsu, arī uz Īriju.» Otrā virzienā, kad otrs vecāks prasījis atgriezt bērnu no Latvijas uz ārvalsti, viņa pastāvīgo dzīvesvietu, lietu skaits pērn bijis liels - 11 lietu par 15 bērniem, savukārt 2011. gadā - četras lietas par sešiem bērniem.
No pērnā gada 33 lietām, kurās prasīta bērnu atgriešana Latvijā (pārsvarā no Lielbritānijas, Vācijas, Īrijas), 11 lietās ārvalsts tiesa nolēma bērnu atgriezt, sešās bērnu aizvedēji atgriezās Latvijā brīvprātīgi, tiesai nesākoties, četrās lietās pieprasījuma iesniedzējs pieprasījumu atsauca. Vienā lietā pieprasījuma iesniedzējs piekrita, ka bērns tomēr paliek uz dzīvi ārvalstī, un vecāki vienojās par saskarsmi, vienā lietā saņēmēja centrālā iestāde atteica pieņemt pieprasījumu, desmit lietas vēl turpinās.
Viena no Hāgas konvencijas lietām saistīta ar Kipru, kurp sieviete no Latvijas bija devusies strādāt, taču atklājies, ka darba nav. Viņa Kiprā iepazinusies ar pakistānieti, ar kuru ļoti ātri apprecējusies, un piedzimis abu kopīgais bērns. «Bērns Kiprā nodzīvojis gandrīz līdz triju gadu vecumam, te māte piepeši nolemj atbraukt atpakaļ uz Latviju. Tad tēvs ierodas Kipras centrālajā iestādē un paziņo, ka viņa bērna māte ir nolaupījusi bērnu,» stāsta A. Skudra. Šajā gadījumā Latvijas tiesa izskatījusi jautājumu un lēmusi, ka bērns jāatgriež atpakaļ Kiprā.