Rītā, kad sākas izmaiņas manā pasaules uzskatā (jā, nedaudz iesīkstējušā un mietpilsoniskā, bet līdz kaulam manējā), šajā rītā atkal kāpju busā, atkal rādu dokumentu, kas apliecina, ka varu braukt bez maksas, un jau skatos pēc brīvākas vietas.
- Parādi! - šoferis saķer apliecību un cenšas to izraut man no rokas. Es stīvējos pretī un neatdodu. Kāpēc tā daru, pati nezinu, laikam aiz spītības, manī iečiepstas pretošanās instinkts (pile Če Gevaras asintiņu, vai?). Kādu brīdi pacīnāmies ap laminēto četrstūri, un es ļauju šoferim uzvarēt, jo apliecība bīstami tuvojas robežai, pēc kuras par dokumentu to vairs nevarēs uzskatīt.
- Pasi! Velc ārā pasi!
- Ko? - Sākumā esmu apstulbusi, pēc tam atrauju vaļā somu un rakņājos.
- Nē, pases man nav. Ir... - Rādu studenta apliecību.
- Studente... - Šoferis nicinoši novēršas. - Neder studenta apliecība, vajag pasi. Kā lai es zinu, ka apliecība ir tava?
- Bet fotogrāfija? - Esmu apjukusi.
- Foto nav līdzīgs.
Pamazām vēršos fūrijā, iešņācos un tad pieklustu, jo man nav ko teikt. Diemžēl viņam taisnība - tajā bildē pat radinieki mani nepazītu. Bet nevienā citā fotogrāfijā manis arī nav. Respektīvi, tā esmu es, bet tajā pašā laikā - nepavisam ne es. Ikvienā bildē esmu citādāka un dzīvē kas pavisam cits. Kā tāds hameleons. Ja man būtu līdzi pase, tad šoferi gaidītu jauns pārsteigums, jo ģīmis pasē nelīdzinās ne tam, kas invalīda apliecībā, ne arī man pašai, kas še stāv kā spītīgs āzis. Un, ja vēl salīdzinātu ar studenta apliecību, tad būtu trīs neatbilstošas fotogrāfijas un es - viena pati pretī trim atšķirīgām sievietēm.
Paspēju nodomāt - labi, ka nestaigāju apkārt ar pasi.
Iešņācos vēlreiz un skaļi deklarēju:
- Bet tā IR mana apliecība!
- Nākamreiz parādīsi pasi! Ej!
Un es eju. Citi pasažieri iet man līdzi, seko katram solim, skatās aizdomīgi un visu zinoši - ak, tu krāpniece, ak, viltus invalīde! Izspruki cauri! Ak, tu... tāda un šitāda.
Neviens un nekad nav apšaubījis manu dokumentu derīgumu. Pat ne robežsargi. Un neviens nav skeptiski izturējies pret to, ka esmu invalīde. Nu ja, pareizi būtu jāsaka - «cilvēks ar īpašām vajadzībām». Bet apliecībā nav rakstīts, ka tā ir cilvēku ar īpašām vajadzībām apliecība. Tur spilgti sarkaniem burtiņiem uzdrukāts «Invalīda apliecība». Tāpēc es uzskatu, ka tas pats invalīds vien esmu. Nekas, ka manu kaiti nevar uzreiz redzēt. Kas par to?
Aizdomājos tiktāl, ka šoferim ir mazvērtības komplekss; varbūt viņš nav dabūjis nokniebties; viņš, protams, ir agresīvs, jo bērnībā viņu māte/tēvs/abi iekaustījuši, un galu galā viņš nav apmierināts ar savu darbu, un - visbeidzot - viņš pārliecināts, ka es braukāju par velti uz viņa nesaņemtās prēmijas rēķina. Bet par prēmiju viņš var izdomāt tikai gadījumā, ja ir informēts, ka valsts iestāde ir iekavējusi sabiedriskā transporta līdzmaksājumu. Bet diez vai, diezin vai viņš spējīgs uz tik tālejošu apsvērumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens un neko nav kavējis. Visi maksājumi ir veikti. Un to es zinu droši. Tāpēc jau dodos ik dienu uz darbu, lai pārliecinātos par šo maksājumu notikšanu. Sēžu pie gaiša lamināta galda (dižskābardis!), klikšķinu taustiņus un driķēju pārskaitījumus transporta uzņēmumiem.
Konstatējusi, ka šoferis ir stulbs, visu atlikušo ceļu līdz mājām gudroju, kā no nākamās algas atlikt kādu drusku naudas un iegādāties spieķi, lai varu pieklibot. Un tad neviens vairs nešaubītos par foto atbilstību manam reālajam tēlam. Ātri vien nokaunos par šo ieceri, jo tas nebūtu ētiski. Tas būtu apsmiekls tiem, kam spieķis ir ikdiena. Nē, nevajag!
Tomēr labi būtu atrast fotogrāfu, kas nobildē manu īsto seju. To, kas atbilst realitātei. Un tad nomainīt visus dokumentus. Un visos tajos būšu es.
Vakarā iemiegu nedaudz nomierinājusies un nolēmusi uzsākt fotogrāfa meklējumus.
***
Es atkal dodos ikdienas rituālā. Rādu apliecību. Šoferis atkal tas pats mazvērtības māktais kretīns. Viņš prasa, vai man ir pase. Jā, ir, rādu viņam. Viņš pārāk ilgi to pēta un beidzot paziņo, ka pase nav manējā, ka foto nav mans, ka apliecība nav mana. Viņš ir dusmīgs, un viņam laikam ir aizdomas, ka cenšos iesmērēt kādas citas - apkrāptas vai pat nogalinātas sievietes personu apliecinošus dokumentus. Viņš mani nevedīšot, lai kāpjot ārā. Es uzstāju, ka jāsauc policija, un ārā nekāpju. Pasažieri steidzas uz darbu, viņi ir gatavi mani pašrocīgi izsviest ārā. Ja es ar labu nevākšoties prom, tad man iedošot pendeli, tā ķērc sagrabējis večuks ar resnu kūju. Es palieku turpat, es palieku pie sava. Jāzvana policijai. Ne šoferis, ne arī kāds cits to negrasās darīt, bet linča tiesai neesmu gatava, tāpēc piezvanu vietējiem kārtības sargiem pati.
Viņi ierodas. Viņi ir laipni un lietišķi. Man viņi patīk. Šķiet, ka uz brīdi atgriežas mietpilsoniskā uzticība pasaules kārtībai.
Policisti izgroza invalīda apliecību un apstiprina, ka šoferis droši mani var vest, tā neesot viltota. Klusībā uzgavilēju. Bet vēl ilgāk viņi pēta pasi un galu galā uzaicina doties līdzi uz iecirkni. Tagad skaļi un neslēpti uzgavilē šoferis un daļa autobusa pasažieru.
Iecirknī izpēta manu seju, profilu, izmēra auguma garumu, palūdz nosvērties un vēlreiz apskata pasi. Es raudu un stāstu, ka pase ir mana. Ka es to šopavasar dabūju no Pilsonības un imigrācijas dienesta. Esmu pārliecināta, ka viss ir pareizi, un apgalvoju, ka esmu tāda un tāda. Policisti man atnes glāzi ūdens un mierina. Pēc tam saka, ka pasi nodošot ekspertīzei. Kaut kas tur neesot īsti skaidrs. Tas ilgšot kādu nedēļu, ne vairāk.
Pēcpusdienā izkļūstu no policijas iecirkņa ar izziņu, ka esmu tāda un tāda, uzdrukāts mans personas kods. Izziņā teikts, ka pase atrodas tur un tur, par ko var pārliecināties, piezvanot pa tālruni tādu un tādu.
Es klīstu. Ielas ir glumas. Viņi iedzinuši šaubas. Pat man. Es šaubos par savu identitāti. Piezvanu uz darbu un saku, ka esmu galīgi slima, ka man ir temperatūra, cūciņas, masaliņas, gripa un neskaitāmi vīrusi. Priekšniecība uzmanīgi noklausās šo lērumu un saka, ka man derētu paņemt neizmantoto atvaļinājumu. Lai aizpildu iesniegumu tiešsaistē, un viņi piešķirs vismaz nedēļas trīs. Labi, ka tā. Glumā aukstuma sajūta nozūd, un mani apņem viegls siltums.
***
Pēc septiņām dienām policisti atbrauc uz māju, atvainojas par to, kas viņiem jādara, bet tāds esot likums. Pirms iesēdina mašīnā, viņi rūpīgi nomēra, cik esmu gara.
Tagad es sēžu izolatorā, kurā sabāzti citi inteliģenti - grāmatvedes, pāris juristu, ģitārspēles skolotājs, bibliotekāre un sirms vīrs (nedaudz pēc Hemingveja), kas nerunā ne vārda, tāpēc nezinām, kas viņš ir. Pārējie sačukstas, viņš esot spiegs. Bet ierēdne esmu es vienīgā.
Uzturēties kopā ar šiem cilvēkiem ir patīkami. Visi pieklājīgi, saprotoši, iepazīstina ar savu stāstu, paskaidro, kas un kā še darāms. Taujā, kas ar mani noticis un kā es rīkošos.
Pēc pāris mēnešiem man ir tiesa (Kafka, velns parāvis! process, bitīt matos! - kā teiktu mans tēvs). Tajā uzzinu, ka pase ir viltota. Nē, pati es to neesot darījusi, bet sniegusi Pilsonības un imigrācijas dienesta darbiniekam nepatiesas ziņas par saviem biometriskajiem datiem. Kā rezultātā izmeklēšana konstatējusi, ka mans reālais auguma garums neatbilst pasē ierakstītajam par puscentimetru.
- Uz kuru pusi neatbilst? - es jautāju, bet neviens neuzskata par vajadzīgu atbildēt.
- Man pastiepties vai sarauties? Ko man darīt - sakiet! - sāku šņukstēt un dievojos, ka esmu sniegusi patiesu informāciju un ka vajag pārmērīt vēlreiz.
- Cik tur pietrūkst, ko? - kļūstu uzstājīgāka.
- Izmeklēšanas fakti nav izpaužami, -atbild tiesnese un aizklidzina apspriesties ar saviem padomniekiem.
Es atgriežos izolatorā un satraukti meklēju kļūdas savā dzīve, ķidāju visus algoritmus. Kas ir nepareizi? Cik gara esmu? Kas ar mani notiks?
- Ja mani iespundēs, nekad neatradīšu fotogrāfu, nebūs man īstās sejas... nekad... - murminu pie sevis un slauku asaras.
- Fotogrāfu? Es nepārklausījos, ne? Tu meklē īstu fotogrāfu? - iejautājas Hemingvejs. (Labi, pierunājāt, - ne Hemingvejs. Bet kāda gan starpība? Nu, tas, kurš līdzīgs viņam.)
- Jā, meklēju.
Iepazīstinu viņu ar sava posta cēloņiem, sāku dauzīt galvu pret sienu un kaisu pelnus sev apkārt un virsū, lai panāktu lielāku skatuvisko efektu. Kam man tas, pati nezinu (varbūt manī ierunājas Aisedora Dunkane?), bet efekts ir satriecošs, kameras biedri uz mani skatās atplestu muti, Hemingvejs izrādās fotogrāfs un labprāt uztaisīs man vienu bildi. Tā derēšot visiem dokumentiem - viņa licence joprojām ir spēkā, lai es neraizējoties.
- Cik jāmaksā? - jautāju labvēlim.
- Man prieks, ka varu parādīt savu augstāko sniegumu, tīrs prieks, - viņš murmuļo zem deguna, pieliecas pie auss un iečukst:
- Bet viens nosacījums ir. Viena lieta man jāpiesaka cieši jo cieši.
Es nodrebinos. Kas vēl nebūs? Jāpārdodas nelabajam par vienu foto? Vai jāguļ ar veco sakārni? Kamēr apsveru, kas būtu patīkamāk un uzliktu mazāku slogu - sekss vai dvēseles atdošana, sirmais vīrs pakrata pirkstu man gar degunu.
- Tu nedrīksti skatīties savā bildē. Citi vienmēr redzēs tevi tādu, kāda esi tobrīd. Daudzi skatīsies uz tevi, daudzi skatīsies bildē, un tu mainīsies līdzi viņu skatieniem.
- Tad... es... - īsti nesaprotu, ko viņš murgo.
- Nē, tu pati nedrīksti redzēt savu seju.
***
Es saņemu nosacītu sodu, un mani atbrīvo tiesas zālē. Varu iet mājās. Manā somā aploksne ar jaunajām fotogrāfijām. Nokārtoju visus dokumentus, nomainu studenta un invalīda apliecību, arī pasi. Cītīgi apmeklēju auto vadīšanas kursus un, kad nokārtoju eksāmenus, aizņemos brāļa sagrabējušo folksvāgenu, un ar sabiedrisko transportu vairs nebraucu. Jā, arī darbu nomainu.
Bet nekad, nekad vairs neatgriežas ne uzticība, ne tas siltums un miers, kurā dzīvoju pirms notikuma ar šoferi un pasi.
Reiz ieskatos savas pases fotogrāfijā un ieraugu zaļgani dzelteni ķirzaku palielām izvalbītām ačelēm. Ui - vairs neskatos!