Kāpēc sezonas beigās negaidīti vēlējies uztaisīt tieši šādu izrādi?
Nav nejaušība, ka tuvojas vēlēšanas. Tas bija galvenais iemesls. Ja visu teātri pārbūvēs un jauks nost, pazudīs arī šī telpa (Rīgas Laika bijusī redakcija - red.). Bija pēdējā iespēja to izmantot. Kaut gan ir plāns, kad mēs pāriesim uz Tabakas fabriku, kaut ko līdzīgu rekonstruēt arī tur. Tad arī būtu daudz vairāk skatītāju vietu. Mēs neesam nekāds izņēmums. Tieši šo lugu šajā sezonā iestudē vienkārši visur. Pirms divām nedēļām Krievijā bija ļoti skaļš iestudējums.
Tu domā jaunā režisora Ņikitas Kobeļeva iestudējumu Majakovska teātrī Maskavā?
Jā. Vācijā pagājušajā sezonā bija ļoti daudz šīs lugas iestudējumu. Un visur tā bija mūsdienīgota. Tāpēc, ka visur ir aktuāli, ka demokrātijas mehānisms vairs gluži nestrādā, ka vairākums ir manipulējams. Es domāju, ka tam ir tiešs sakars ar mediju attīstību - demokrātija ir kļuvusi par vairākuma manipulāciju.
Ibsena pētnieki Tautas ienaidnieku dēvē par vienu no viņa seklākajām un shematiskākajām lugām. Kā tev šķiet?
Tas jau nav nekāds psiholoģiskais trilleris. Tas ir politisks trilleris. Tie ir citi spēles noteikumi. Nevajag salīdzināt ar Čehova lugām. Par aviomodelisma problēmām te arī nekā nav. Nevajag meklēt to, kas tur nav paredzēts.
Kādi tavā raksturojumā ir politiskā teātra spēles noteikumi?
Es nekad mūžā neesmu to darījis [iestudējis politiskā teātra izrādi]. Šī ir pirmā reize. Jau no Brehta laikiem - politiskajam teātrim ir tikai viens uzdevums - ir kāda viena sociālpolitiska problēma, kas tiek piedāvāta diskusijai.
Vieglāk būtu intervēt, ja nebūtu skatījusies ģenerālmēģinājumu. Tagad esmu apmulsusi no notiekošā, manuprāt, tomēr pārlieka shematisma un fakta konstatācijas. Sliktie puiši, manipulējamie, korumpētie, un labais...
Labais?! Kā tad labais? Visi taču ir pret viņu? Tik daudz cilvēku pazaudēs darbu, visi ir pret viņu...
Klasisks piemērs būtu, ja vairākumam liktu balsot, vai vajadzīgs celt Nacionālo bibliotēku. Protams, ka vairākums būtu pret. Arī it kā viss skaidrs. To ļoti uzskatāmi var redzēt uz vēlēšanu fona. Vinnētāji ir tie politiķi, kas orientējas uz mazizglītotiem vēlētājiem. Es atceros, Bulgakova Suņa sirdī bija Šarikovs, kuram ir divas apsēstības. Viena bija uz kaķiem, otra - uz grāmatu nemīlēšanu. Tas ir uzskatāms piemērs. Arī it kā viss jau ir skaidrs, bet tas mūs neglābs no tā strupceļa, ka vairākums šobrīd darbojas pret pašas sabiedrības interesēm.
Vai jaunais teksts ir tevis rakstīts?
Nē, nē, to mēs visi kopā.
Vai pieķeršanās šai Ibsena lugai varētu būt kā signāls, ka tevi ir ieinteresējusi klasiskā dramaturģija un sekos Čehovs, Šekspīrs, Blaumanis? Vai arī pamatā interesēja tikai lugas sociālais patoss?
Te nav nekāda sakara ar Čehovu un Šekspīru. Te ir viens konkrēts gadījums, un viss.
Dramaturģe Saša Deņisova, kas, izmantojot dokumentālos Krievijas gubernatoru, politiķu, vides aizsargu un pētnieku tekstus, pārrakstīja Ibsena tekstu Majakovska teātra iestudējumam, atsaucoties uz reāliem faktiem, intervijā stāsta, kas notiek ar šādiem Stokmaņiem mūsdienu Krievijā - piekauj, nosit, iesloga.
To mēs tūlīt redzēsim, jo Navaļnija (Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs - red.) tiesas process tieši šobrīd notiek. Jo Stokmanis Krievijā šobrīd ir Navaļnijs. To visi redz.
Es saprotu samulsumu, jo latviešu teātrī vienmēr pierasts gaidīt kaut kādas emocionālas lietas, ar ko identificēties. Šajā teātrī tas nav paredzēts. Tas nāk no krievu teātra tradīcijas. Mums mēģinājumos viena no grūtākajām lietām bija nekrāsot emocionāli savu spēles veidu. Bet pats grūtākais bija Andrim Keišam, kurš spēlē politiķi, tikt vaļā no pareizās «ka» lietošanas. Mūsu politiķi, gandrīz konsekventi visi, «ka» vietā lieto «kad». Pilnīgi piekrītu Uldim Tīronam, ka, ja cilvēki nespēj to atšķirt un šāda neprecizitāte ir jau valodas līmenī, tad arī viņu doma ir neprecīza un greiza. Līdz ar to nevar arī ticēt, ko viņi saka.