Gludi, biezi, stabili dēļi, pa kuriem ērti izbraukt gan ar bērnu, gan invalīdu ratiņiem. Arī cilvēku daudzums un plūsma uz takas tāda pati kā, piemēram, Vērmanes dārzā, un lielākā daļa pārvietojas raitā, mērķtiecīgā solī čalodami, smiedamies un nemitīgi fotografēdami. Ja negribi traucēt satiksmi, tev jāiekļaujas tempā. Meitenes kleitiņās, ar baltām kediņām iet uzmanīgi, lai, dies' pas', nenokāptu no laipas, nesamērcētu kājas. Līdzi paņemtie suņi gan izmanto priekus izvārtīties plančkās un akacīšos un, dīvaini ožot pēc sūnām un dubļiem, priecīgi skurinās, tā ka šļakatas šķīst visriņķī un apkārt. Viņi ir teju vienīgie, kas tur neuzvedas kā pilsētnieki - viņiem līdzi nav arī uzkodu, bet dažs dabas mīļotājs gan nevar iztikt bez čipsu pakas un aliņa. Protams, ne viens vien līdzpaņemto našķu taru arī nejaudā aiznest prom un atstāj turpat laipas maliņā - darbiniece, kas uzrauga kārtību, laiku pa laikam izstaigā laipu ar maisu rokās un atkritumus salasa.
Ķemeru tīrelis ir ainaviski ļoti skaista vieta ar lāmām, kurās spoguļojas debesis, sarkanajiem sfagnu sūnu laukumiem un līkumoto gājēju taku. Tomēr man ir vilinājums no takas laipām nokāpt un sajust, kā šūpojas pamats zem kājām, kā ūdens pamazām pārklāj pēdu, un, jo ilgāk stāvi nekustīgi, jo augstāk tas kāpj, vai, pareizāk sakot, dziļāk grimsti tu - to realizēju Teiču purvā. Vai-variņi smaržo, dzērvenes pašas rāpjas saujā... Ejot ir azarts atrast cini, kur atsperties, un maksimāli ātri pārskriet slapjam laukumam, jo, kā jau zinām no fizikas, ātrums samazina iegrimi vai kaut kā tā...
Dabas ekspertu domas dalās - vieni uzskata, ka doties purvā ir droši un nekas TĀDS, ja esi pie pilna prāta un skaidrā prātā, jau nevar notikt, citi tomēr iesaka neriskēt. Teiču purva dabas aizsardzības speciālists Dainis Tučs ir pieredzējis dažādus gadījumus un negadījumus un, vadājot mūs pa slepenām vilku taciņām, māca, ka, iekļūstot akacī, galvenais esot nekustināt kājas, lai grimšana nenotiek straujāk. Šādās situācijās esot jācenšas ar roku spēku sevi izvilkt ārā, pieķeroties pie kāda cinīša vai priedītes. Bet tas esot ļoti grūti, jo sajūta akacī esot kā vakuumā. Teičos jau tā teritorija liela un kāds apmaldoties regulāri, esot arī bez vēsts pazudušie. Pazust nebūtu labi, bet padzīvot uz kādas vientuļas salas gan šad tad gribas. Dainis gan stāsta, ka ilgi nošķirtību var izturēt tikai savdabīgas personības.
Teiču dabas rezervātā bez slavenās Siksalas atrodas vēl viena apdzīvota sala - Mindaugu sala, tā ir aptuveni 50 hektāru liela, un uz tās jau no seniem laikiem atrodas mājsaimniecība. Šajās mājās ir uzaudzis Jēkabs, kas savos 70 gados tur vēl aizvien dzīvojot. Viņš iemantojis leģendu kā skopais kungs, kurš, ļoti taupot, pie bagātības tomēr nav ticis - kad miljons jau bijis sakrāts, naudai zudusi vērtība, bet jaunā Ņiva, ieslēpta šķūnī zem siena, esot sarūsējusi.